Uzņēmēju pieredze
Nomainot pilsētu pret dzīvi laukos - ar ko sākt? Tā radās "Domu doma"
Vizītkarte:
Nikoleta Nesteruka – pilsētniece laukos, Domu Doma ideju un projektu realizētāja.
Facebook konts: Domu Doma
Tālrunis: +371 26834660
E-pasts: nicoletta@inbox.lv
Adrese: "Muižnieki", Saulkrastu novads, Sējas pagasts, Seja, Latvia
Kad piedzima ir Domu Doma?
Kad pilsētas dzīve tika nomainīta pret ko labāku sev un bērniem, bija jāsaprot, ko tad es šeit laukos darīšu? Kaut ko varētu audzēt! Tā apmeklējot izzinošos seminārus un sapazīstoties ar jomas speciālistiem, nonācu pie cietes kartupeļiem un pie savas bioloģiskās saimniecības. Jāsaka, ka sākām no nulles, jo nebija jau tehnikas augsnes apstrādei. Tēvam bija traktoriņš, dažus agregātus aizņēmāmies no kaimiņiem. Nākamajā gadā Lauku atbalsta dienestā uzrakstījām projektu “Lauku saimniecību un uzņēmējdarbības attīstībai”, nopirkām traktoru un graudu kombainu. Tā aizsākās mūsu saimniekošana laukos.
Esmu ļoti radoša un man patīk rokdarbi arī zemes rokdarbi, jo viens darbs vēl nav beigts, kad jau nākamais tiek “domās” steigts. Laikā, kad bērni apmeklēja pirmsskolas izglītības iestādi, vadītāja man ļāva radoši izpausties un veidot dažādas tematiskās dekorācijas. Tu nemitīgi galvā pārcilā dažādas domas un idejas, ko tad tādu interesantu atkal uzmeistarot. Rezultātā - visi priecīgi!
Kurā brīdī sapratāt, ka vajag ko jaunu?
Sapratu, ka šeit, Sējā, arī vajadzētu kādu foršu kopā sanākšanas telpu, jo mums vienkārši šeit nebija pieejamas telpas, kur varētu rīkot kādu radošo darbnīcu, meistarklasi, lekciju, semināru vai aizvadīt saturīgas un jēgpilnas sarunas vai kopā padarboties kādā hobijnodarbībā. Tādēļ arī radās biedrība “Domu Domu”, kur būtu iespēja gan sniegt, gan gūt katram savas zināšanas, prasmes un pieredzi, apvienojot tās saturīgā atpūtā un brīvā laika pavadīšanā.
“Man radās baigā doma! Ja tā labi padomā! Es nonācu pie domas! Ko tu domā? Es iedomājos un izdomāju! Domā?” Tā radās nosaukums “DOMU DOMA”.
Biedrības “Domu Doma” dibināšana bija likumsakarīga, jo ģimene, draugi un domu biedru grupa deva motivāciju veidot pašiem savu biedrību, lai varētu arī Sējas teritorijā izveidot un dažādot aktivitātes, īstenot mērķus un vērtības. Atbalstīt teritorijas ilgtspējas attīstību un lauku vides pilnveidošanu. Piesaistīt, veicināt interesi gados jaunu iedzīvotāju līdzdarbošanās iespējām sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanai un pieejamībai. Tā ir arī brīnišķīga iespēja satikt jaunus cilvēkus kā arī papildināt un iegūt jaunas zināšanas. Svarīga ir kopā būšana un labbūtības stiprināšana lauku telpā. Mērķis ir rūpēties par to, lai dzīve nav rutīnveidīga, bet gan daudzveidīga, izzinoša, pamācoša, radoša, apvienojoša un uz pašizaugsmi vērsta - pašpietiekama dzīve lauku teritorijas iedzīvotājiem.
Kā uzzinājāt par LEADER finansējumu? Vai bija kādas sākotnējās šaubas, bailes, stereotipi?
Visa pamatā ir informācijas meklēšana, apkopošana un kritēriju atlasīšana. LEADER projekti un izsludinātās kārtas ir meklējami Lauku Atbalsts dienesta mājas lapā vai Vietējā rīcības grupā jeb partnerībā.
Iesaku vienmēr apmeklēt seminārus, kuros stāsta par projektiem kā pareizi rakstīt, kādas ir iespējas apgūt finansējumu. Lektori ir ļoti atsaucīgi un norādīs arī uz tipiskākajām kļūdām rakstot projektus. Vienmēr var konsultēties savā vietējās rīcības grupas partnerībā, uzrunājiet cilvēkus, kuri ir jau realizējuši projektus, viņu pieredzi un ieteikumus, meklējiet domu biedrus.
Manuprāt, LEADER ir lieliska iespēja kā attīstīt un īstenot savas idejas laukos ne tikai biedrībām un kopienām, bet arī uzņēmējiem, lauksaimniekiem un pašvaldībām. LEADER programmā var arī saņemt atbalstu dažādām interesantām inovatīvām lietām un idejām.
Kāds bija projekta rakstīšanas posms?
Pamatā jau ir ideja ar skaidri zināmu mērķi orientētu uz sasniedzamu rezultātu. Šeit jāiziet vairāki savstarpēji saistīti posmi kā projekta plānošana, sagatavošana, izvērtēšana, ieviešana un ekspluatācija. Katrs ieviešanas posms ir svarīgs, jo izpildot vienu, var pāriet pie nākamā. Ne mazāk svarīgi ir izvērtēt projekta riskus.
Es teiktu, ka pats rakstīšanas posms ir vienkāršs, ja ievēro visus nosacījumus un prasības. Nelielas problēmas sākās ar ieviešanu, jo katrai institūcijai bija sava interpretācija par to, kas tad ir siltumnīca? Būve? Gatava konstrukcija? Saliekama Konstrukcija? Pirmās vai otrās grupas ēka? Lai gan projektā bija paredzēta gatavās konstrukcijas salikšana un novietošana, bija vajadzīgs arī būvuzraugs un visi atzinumi no siltumnīcas ražotāja Beļģijā. Protams, neskaitāmi zvani un konsultācijas būvvaldē, lauku atbalsta dienestam un siltumnīcas piegādātājam.
Tāpēc ir iepriekš vērts pakonsultēties pie līdzīgiem projektu ieviesējiem.
Kāpēc tieši siltumnīca?
Domājot par telpas izveidi, tieši siltumnīca bija tā, kuru vēlējos redzēt kā koprades telpu, kur būtu iespēja domubiedriem satikties. Tā lieliski iederas kopējā lauku ainavā un atbilst mūsdienīgam risinājumam. Tās elegantais stils, telpas plašums un gaismas apjoms ir interesanta alternatīva. Varam vakaros vērot zvaigznes un dienā redzēt visu visapkārt.
Kādi plāni šai vasarai un nākotnei??
Cilvēkiem ir liela interese par organizētajiem pasākumiem. Pērn sarīkojām Adventes vainagu pašdarināšanu un gada noskaņā bija iespēja iemūžināt ziemīgus fotomirkļus iekārtotajā foto stūrītī. Radījām tādu kārtīgu meža noskaņu pat siltumnīcā. Kā teica kāda paziņa: “Šeit varētu dzīvot laumiņas un fejas!”
Ikviens ir aicināts ar savām idejām un iniciatīvu attīstīt un organizēt dažnedažādākos pasākumus pie mums. Ir iespēja rīkot lekcijas un seminārus, meistarklases, brīvdabas kino, nodoties radošam domu lidojumam, varbūt sarīkot vecmeitu ballīti vai izvēlēties kā kāzu pieturvietu.
Biedrības viens no mērķiem ir etniskās kultūras saglabāšana, izcelšana un popularizēšana. Tāpēc cenšamies saglabāt un celt godā senču tikumus un tradīcijas, mācoties, lasot tautasdziesmas, pasakas un teikas, minot mīklas, piedaloties lekciju ciklos par latviešu tautas dzīvesziņu, apgūstot gadskārtas un godus un latvisko zīmju enerģiju. Mācos izprast tautasdziesmu būtību un vēstījumu. Paralēli šiem procesiem esmu apguvusi arī herbalistikas zinības pie Jura Buša.
Stiprināsim savu latvisko pašapziņu!
Vai apsverat LEADER piesaisti arī turpmāk?
Arī mums pagājušais gads ir nācis ar jauniem izaicinājumiem, tagad esam pievienoti biedrības “Jūras zeme” darbības teritorijai. Bet esam atvērti visam jaunajam un ceram uz turpmāku sadarbību arī jaunajā ietvarā.
Protams, idejas ir vienmēr, kuras ļoti gribētu realizēt, ja vien būs iespēja un atbalstāmās aktivitātes ar pietiekamu finansējumu.
Visi aktīvie cilvēki var kopā īstenot pārmaiņas savā teritorijā kā arī uzlabot dzīves kvalitāti laukos. Svarīgi ir apzināties problēmas, jo tieši iedzīvotāju iniciatīva ir noteicošais faktors teritorijas problēmu identificēšanā un risināšanā. Cilvēks laimīgs, kad rada!
Ko Jūs ieteiktu jaunajiem projektu rakstītājiem ņemt vērā / nerakstīt/ apdomāt divreiz
Nebaidīties uzdrošināties īstenot labas idejas, rakstiet projektus, jūs neko nezaudēsiet, ja, nu vienīgi laiku rakstot, bet gandarījums būs par paveikto.
Apmeklējiet izglītojošus seminārus un lekcijas, pārrunājiet neskaidros jautājumus ar jomas lektoriem, lasiet iedvesmojošus stāstus, meklējiet domu un atbalsta biedrus, plānojiet visu ļoti savlaicīgi, īpaši, ja tas ir saistīts ar būvniecību.
Nerakstiet to, ko nespēsiet realizēt (darba vietas, mistisku apgrozījumu utt.), rezultātā projekta mērķis nebūs sasniegts! Nemeklējiet lētākās iekārtas un aprīkojumu, apšaubāmus piegādātājus, tas atspēlēsies uz kvalitāti.
Lai top!
Pieredzē dalījās: Nikoleta Nesteruka - Domu domātāja un darītāja.
Iztaujāja: Rūta Beirote
Foto: DOMU DOMA arhīvs
23.04.2024.
Montia Zummotava - citādāks skatījums uz dravniecību, izmantojot Gaujas parka priekšrocības.
Vizītkarte:
Monta Voldiņa – jaunā māmiņa, jaunā uzņēmēja, bišu dziedinātavas idejas realizētāja - Montia zummotavā.
Facebook konts: Montia Zummotava
Tālrunis: +371 29753035
E-pasts: monta.voldina@inbox.lv
Adrese: "Kalnabestes" , Turaida, Latvia
Kā radās doma par Zummotavu? Kur ir tās sākums?
Doma par „Montia Zummotavu” radās pirms pāris gadiem atpūšoties manā bišu dravā. Bišu drava atrodas mežmalā, kur blakus aug pāris nelielas priedītes. Stropi atrodas tieši blakus priedēm. Izdomāju starp priedēm iekārt šūpuļtīklu, kur atpūsties, baudīt stropu gaisu, ko vasarās var ideāli just atrodoties blakus dravai. Gaisā virmo propolisa, ziedputekšņu, medus smarža un visapkārt zummē bites. Zvilnot šūpuļtīklā blakus stropiem var just īstu laimes un miera sajūtu. Tur apstājas laiks un var baudīt brīnišķus mirkļus. Tā šūpuļtīklā starp bitēm radās ideja par mazu atpūtas namiņu ar bišu gultām. Bišu drava atrodas ekskluzīvā vietā, blakus „Turaidas muzejrezervātam” meža ielokā. Šeit ir liela pļavu bagātība ar dažādiem bišu nektāraugiem. Daudz liepas, Gaujas mala bagāta ar kārkliem, blīgznām, lazdām un citiem kokiem. Plaša nektāraugu izvēle un tīra vide. Medus ir ļoti gards un bagāta ziedputekšņu daudzveidība.
Pavasarī pamanīju „Māmiņa. Siguldiete. Uzņēmēja” konkursu, kā reiz man bija ideja un nolēmu startēt, lai realizētu savu mazo sapni par bišu namiņu – dziedinātavu. Mēs zinām, cik bites ir vērtīgas veselībai, tās spēj dziedināt un ārstēt. Un guļot šādās bišu gultās virs bitēm sakārtojas cilvēka biolauks. „Montia Zummotavā” iespējams baudīt bišu terapiju, guļot virs bitēm atrodoties tām ļoti tuvu un elpot stropu ārstniecisko gaisu, izbaudīt bišu mikrovibrāciju un fitoterapeitisko efektu. Tiek veiktas korekcijas cilvēka veselībā. Stropa terapijā kopīgi darbojas fitoterapija un bioenerģētiskā dziedināšana, ko veic bites.
Izpētot tuvāko apkārtni Siguldas un Turaidas pusē neatradu šādus bišu namiņus, kas piedāvātu gulēšanu virs bitēm. Tas ir labs piedāvājums tūristiem un citiem interesentiem, kas novērtē bišu brīnumaino spēku.
Bišu dravas ir daudz, bet šāds bišu namiņš ir īpašs, kur var baudīt bišu seansus.
Nākamais sekoja LEADER projekts. Šī projekta rakstīšanas posmā lūdzu konsultācijas „Lauku Attīstības Partnerībai”. Kopīgi uzrakstījām projektu. Pa vidu projektam nāca „Covid” laiks, kas ieviesa savas korekcijas. Plānotais namiņa piegādātājs zaudēja savu strādnieku slimības dēļ, un nācās meklēt jaunu celtnieku vai padoties. Tas bija ļoti grūts posms. Diemžēl notiek neparedzēti apstākļi, ko nevaram ietekmēt. Sirdī būtu liels rūgtums, ja ideju neizdotos realizēt un padotos. Laimīgā kārtā beigās atradu atbalstu un namiņš tika uzcelts. Par ko esmu ļoti priecīga un pateicīga.
Ir pagājis pirmais darbības gads - kāds tas bija?
Pagājušais gads bija labs gads, bija iespēja visu vasaru baudīt gulēšanu uz bitēm. Varējām daudziem ļaut baudīt bišu seansus, ko cilvēki novērtēja. Bišu namiņā var aizmirsties no ikdienas rutīnas un pilnībā relaksēties. Tur apstājas laiks un ir patīkamas sajūtas. Bites iezummo mieriņu.
Teju, teju sāksies jaunā sezona. Bites jau izlidojušās un sāk rosīties. Zied pirmie pavasara ziedi un bites ir laimīgas. Sezona sāksies maijā un ilgs līdz septembrim.
Iespējams nākotnē radīsies kāda jauna ideja un labprāt piesaistītu „LEADER” arī turpmāk.
Ko Jūs ieteiktu nākamajiem LEADER projektu rakstītājiem?
1. Nebaidīties, būt drosmīgiem!
2. Ticēt savam sapnim, viss izdosies!
3. Nepadoties, ja ceļā stājas kādas grūtības!
Un noteikti izmantot arī visas iespējas - „LLKC” Siguldas filiāles centrā un LAPO biedrībā ir ļoti pretimnākoši un laipni darbinieki, droši jautājiet - palīdzēs, un varēsiet realizēt savus projektus!
Lai top! „Montia Zummotava” gaidīs ciemos atpūtā ar bitēm!
Pieredzē dalījās: Zummotavas īpašniece - Monta Voldiņa
Iztaujāja: Rūta Beirote
Foto: Zummotavas arhīvs.
23.04.2024.
Krimuldas muižas vīndaris Jānis Mikāns - kā sākās Muižas vīna stāsts.
Jānis Mikāns ir Krimuldas muižas vīndaris. Viņš sevi sauc par vienu no pirmajiem šī aroda sācējiem. Un Jānis ir arī kā allaž smaidošs piemērs tam, ka sirmi mati deniņos galīgi nav iemesls, lai neuzsāktu un nepilnveidotu savu uzņēmumu, piesaistot ES finansējumu.
Vizītkarte:
Jānis Mikāns – Krimuldas muižas vīndaris. "Cremon" vīna darītavas īpašnieks
Facebook konts: Cremon Winery
Tālrunis: +371 28673502
E-pasts: janis.mikans@inbox.lv
Adrese: Mednieku iela 3, Sigulda, LV-2150 (Krimuldas muiža)
Kā aizsākās Tava ideja par vīna darītavu?
Runas un idejas par to, ka arī Latvijai vajag savus vīna ražotājus, virmoja gaisā jau kādu laiku pirms 2010. gada.
Dažas burkas aveņu vīna ieliku jau tālajā 2008. gadā. Sanāca labs. Aprunājoties ar sievu, arī viņa uz to mudināja, jo šī vieta, kurā darbojamies - Krimuldas muiža, un tradīcijas tam lieliski piemērotas. Tas būtu arī veids, kā piesaistīt tūrismu. Tā, sievas mudināts, es sāku kārtot papīrus, un tapa Cremon vīna darītava. Un te nu vairs nebija kur atkāpties - tālāk jau tikai uz priekšu.
Pašā sākumā bijām kādi četri, pieci vīndari. Neviens īsti neko nezinājām - kādus traukus, kā telpas pielāgot. Braucām viens pie otra skatīties, runāties. Man bija lielāka pieredze būvniecībā, tādēļ es varēju vairāk padalīties tieši par telpu izkārtojumu.
Vai tas nozīmē, ka vīndaru starpā nebija tik latviskā konkurence?
Absolūti nemaz. Ari tagad nav. Katrs jau no mums ir citādāks un citā Latvijas vietā. Vēl jo vairāk, ja kāda iekārta iziet no ierindas vai kāda cita liga, tad viens otram allaž palīdzam. Tā kā mūsu starpā kaut kāda rīvēšanās vai cīkstēšanās nav novērojama.
Vai Jūs dalāties arī pašas pagatavošanas pieredzē?
Tas ir diezgan bezjēdzīgi, jo nav divu vienādu vīnu. Pat paņemot ogas no viena un tā paša krūma, katrā mājā būs savs ūdens, savs mikroklimats, viens vīndaris pārlies to no rīta, otrs vakarā un pat pēc vienas receptes gatavoti vīni katrā vīna darītavā garšos citādāk. Tādēļ lielos vilcienos procesi ir skaidri. Bet to savu īpašo garšu iedos simtiem dažādu nianšu vīna gatavošanas procesā. Atliek vien gatavot un vērot. Tā var piefiksēt tos mazos knifiņus, kurus ar laiku varam saukt par slepenajām niansēm.
`Un galvenais - OBLIGĀTI PIRAKSTĪT RECEPTI!! `
Tā jau visiem šķiet, es jau aptuveni zinu, bet tikai pierakstot var noslīpēt vīnu no laba līdz lieliskam.
Vai vīna gatavošana ir sarežģīts process?
Šobrīd vairs nē, jo ir pieejami labi vīna raugi. Agrāk bija sarežģītāk, kad vīnu raudzēja no pašās ogās iekšā esošajiem tā sauktajiem `meža raugiem`. Senāk varēja daudz biežāk nokļūdīties aiz nevaļas vai aizmāršības. Šobrī ir īpaši raugi gan baltajiem, gan tumšaiem vīniem, arī ziedu vīniem. Ir arī katram raugam savas barības vielas. Ja esi pielicis raugu un arī barības vielas, tās palīdz raugam veidoties un darboties, līdz ar to vīns etiķī vairs īsti aiziet nevar.
Bet nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Ja gadās netīras ogas vai kāda kļūme, tad var savairoties baktērijas un vīns aiziet bojā. Tad var laist caur trubām.
Vai tā top stiprinatie dzērieni - liķieri un izvilkumi?
Noteikti nē. Arī stiprie dzērieni ir īpaši gatavoti, piemēram, mans kalvadoss tiek ražots tikai no `Antonovka` āboliem, izturēts ozola mucās. Arī stiprajiem dzērieniem ir savs īpašs process, mans rokraksts izstrādājies. Tamdēļ paņemt jebkuru destilātu vis nevar. Garšas ir vienas un tās pašas gadu no gada, paņemot citu destilātu, mainīsies garšas.
Ja reiz esi to latiņu uzcēlis, tad nedrīkst nolaist.
Šādi destilāti lieliski noderēja pandēmijas laikā roku dezinfekcijai.
Vīna darītavas attīstīšanai tu izmantoji LEADER atbalstu? Vai tas bija tavs pirmais projekts, ko rakstīji ES atbalsta iegūšanai?
Mana sieva bija rakstījusi dažādus projektus muižas attīstības vajadzībām. Viņa mani iedrošināja palūkoties šajā virzienā arī saistībā ar vīna darītavu. Un ir jau ļoti labi, ka tāda iespēja tiek piedāvāta. Ja neesi ļoti steidzīgs savā attīstībā, esi pie labas veselības un ir nedaudz iekrāts startam, šī ir ļoti laba iespēja, kā uzsākt un attīstīties, jo šie paši 50 - 70%, ko iegūsti kā atbalstu, ir ļoti laba iespēja. Tas ļauj krietni atsperties.
Un tas bija atspēriens arī man. Bez LEADER es to nebūtu savu vīna darīšanas lietu uzsācis tik ātri un raiti. Manā gadījumā pavasarī tapa projekts, un rudenī jau es jaunajās iekārtas varēju izmantot vīna ielikšanai.
Cik grūti vai viegli ir izdomāt, kādus kritērijus apņemsies izpildīt LEADER pieteikuma ietvaros.
Kas attiecās uz vīna iekārtām, uz šo projektu es īpaši neiespringu. Es zināju, ka vīnam noiets būs, tomēr uz muižu brauc tūristi, kam viss šis patīk, tamdēļ par šī virziena attīstību biju pārliecināts.
Bet šis nav mans vienīgais projekts, kuru rakstu. Esmu iekārtojis arī vīna dārzus un šobrīd startēju ar būvniecības projektu, kas paredz degustāciju telpu izveidi. Lūk, ar šiem, lielākajiem gan ir pārdomas. Nu jau ir jāpiedomā, pasē jāielūkojas un jāparēķina līdzi. :)
Ar iekārtu iegādi ir vienkāršāk, ir skaidrs, ka tās atvieglos dzīvi un uzreiz ļaus pelnīt. Bet ar cita veida projektiem būtu jāpadomā vairāk un jāparēķina arī, ko varēs darīt, ja kaut kas sabremzēsies.
Un īpaši jāpiedomā, vai spēsi pilnvērtīgi radīt jaunu darba vietu. Tās ir izmaksas, un bieži šo var darīt uz pusslodzi vai sezonas darbu veidā. Vai tiešām šo darba vietu varēsi noturēt visu sezonu - gan ziemā, gan vasarā.
Ja es rakstītu projektu vēlreiz, šo kritēriju vairs neiekļautu.
Vai iesaki citiem startēt LEADR?
Jā, bet noteikti piedomāt pie saistībām, kuras soli uzņemties. Jo pret šo punktu nevajag izturēties vieglprātīgi. Ja mērķus neizdodas sasniegt, projektu var arī atņemt un tādā gadījumā ir jāatmaksā iegūtā nauda.
Citi saka - projektu rakstīšana ir ļoti liela birokrātija un papīrdarbi?
Zini, birokrātija ir tomēr liela. Nāk pārbaudes, jāraksta pa laikam atskaites. To protams gribētos, lai samazina.
Bet nu kā ir, tā ir. Jo pats projekts tomēr ir atbalsts un atspēriens.
Latvijas vīndari ir apvienojušies "Latvijas vīnkopju un vīndaru asociācijā". Cik svarīgi ir vīndarim būt šādā biedrībā?
Viens Tu neesi karotājs un ir labi, ja tev ir aizmugure. Ja mums nebūtu "Vīnkopju un vīndaru biedrības", mēs vēl mocītos pagātnē, strādātu ar kases aparātiem. Tas ir viens liels solis uz priekšu, ko paveica Ričards. Tāpat dažādas atlaides un atvieglojumi birokrātijā. Biedrības darbs ar PVD un VID ir liels un uzteicams. Ar visiem šiem panāktajiem atvieglojumiem, mums ir daudz vieglāk strādāt. Mēs tiešām varam strādāt - gatavot vīnu, nevis pildīt tikai birokrātiskus papīrus un gaidīt nākamo kontroli.
Paškontrole, protams, notiek arī šobrīd. Un, iespējams, tā ir vēl stingrāka, jo to veic paši vīndari. Bet vienlaikus, tas nodrošina arī kārtību. Tiem, kas patiesi zina nozari, procesus un `drēbi`, nav iespējas samānīties vai izlocīties. Tādēļ dalība biedrībā reizē arī nozīmē kārtību un kvalitāti.
Tas arī ir apliecinājums, ka vīns ir 100% dzimis Latvijā.
Ja reiz vīndaris gatavo vīnu, tad viņam arī ir jābūt vīna dārzam - ābelēm, avenēm, ogulāju stādījumiem. Jāvar tos parādīt. Un arī visiem dokumentiem jābūt kārtībā.
Šobrīd dalība Vīndaru biedrībā ir kā garantija vietējam, pareizi ražotam un kvalitatīvam vīnam.
Vai Latvijas vīnkopība balstās uz tūrismu vai vietējiem.
Abejādi. Gan vietējo, gan ārvalstu tūrismu. Ir ļoti forši, ja pasaulē viss ir kārtībā, un tūristi brauc šurp un grib atstāt te naudu. Mēs arī strādājam pie reklāmām, popularizējot Latvijas vīnus, un tas nenāk uzreiz atpakaļ. Atgriezenisko saiti jūtam vien pēc 3-4 gadiem. Bet tā ir.
Man vīna darītava atrodas Krimuldas muižā, tādēļ mani klienti ~80% gadījumu ir tūristi.
Kādu tu redzi Latvijas vīndaru nākotni? Vai šī nozare attīstās un iet plašumā?
Tas jau nav tik vienkārši. Ir jābūt ne tikai vēlmei darīt vīnu, bet arī zemei un vīna augļu dārziem. Tomēr šobrīd Latvijā top ļoti daudz jaunu vīna dārzu. Arī vīnogas šobrīd tiek stādītas ļoti plašās teritorijās - pa pus hektāram un vairāk. Es domāju, ka vīna darīšanas tradīcija Latvijā attīstās, tostarp no vīnogām. Tas, protams, ir arī ilgstošs izpētes process, kas labāk aug un ziemo konkrēti tavā teritorijā un tavos dārzos, bet viss notiek.
Vīna darīšana iet plašumā, un Latvijas vīnu vārds skan arī aiz mūsu robežām.
Paldies par sarunu un optimistisko skatījumu Jānim. Lai izdodas noķert Latvijas garšas vīnā.
>>>>>|||||<<<<<
Ar Jāni sarunājās: Rūta Beirote
Foto: Cremon vīna darītavas arhīvs, LatvijasVīnatūre.lv
01.09.2023
Pārpublicēšana labprāt atļauta vienojoties ar biedrības LAPO vadību:
Kristīne Ragaine - Volnianko
kristine@lapo.lv
Mob.tel. 26307940
Ar rozā vienradzi padusē klauvējot pie durvīm jeb ceļš uz savu sapni - iedvesmas dārzu AuGustēs.
Pa ceļam uz Saulkrastiem netālu no Pabažiem ceļa malā top skaists dārzs, kas jau pavisam drīz lepnus darīs vietējos un pulcēs arī viesus no tālām zemēm. Laura Dance šeit īsteno savu sapni - dvēseles dārzu. Un dara to no nulles. Kā tas ir iespējams?
Par to lūgsim viņai pastāstīt.
Vizītkarte:
Laura Dance – sociālā uzņēmēja. Augustes iedvesmas dārza idejas realizētāja.
Facebook konts: https://www.facebook.com/augustesiedvesmasdarzs
Tālrunis: +371 26401764
E-pasts: iedvesmasdarzs@gmail.com
Adrese: Saulkrastu novads, Sējas pagasts, Pabaži
Īss prologs:
Uz ko tu esi gatavs sava sapņa dēļ?
Aizstaigāt līdz pasaules malai, un atpakaļ, darīt visu, visu..... pakrist, bet tomēr rāpot mērķa virzienā...
Ir tik daudz skaistu citātu, ko radījuši pasaules filozofi un savās runās iepin lielākie kouči, mentori un ietekmeļi.
Bet, ja necitējam cēlas runas, bet patiesi nonākam līdz darbiem - ko tu patiesi esi gatavs darīt, kad tiešām nonāc pie sava sapņa realizācijas? Varbūt precīzāks būtu jautājums – ko esi gatavs atdot un ziedot? Un kurš šajā ceļā nāks ar tevi?
~~~~~|||||~~~~~
Laura ir sparīga, dzirkstoša un smaidīga trīs bērnu māmiņa ar mirdzošām acīm, kura allažiņ staigā kleitās. Arī rosoties pa savu dārzu, jeb šobrīd - vietu, kur reiz tāds būs.
Augustes iedvesmas dārzs.
`Au guste` spāņu valodā nozīmē `Tev patīk!` Vai nav labs vēlejums jaunam dārzam?
Stādīt dārzu nozīmē ticēt rītdienai!
Kā ļoti daudzi, arī Smiltenes meitene Laura pēc daudziem gadiem pilsētā saprata, ka vairs nedeg par savu biroja darbu un sāka meklēt atbildes uz dziļiem jautājumiem. Kas patiesi sagādātu prieku, gandarījumu? Kas būtu tas, kas ļautu dvēselei atkal dziedāt un acīm mirdzēt.
Līdz nonāca līdz atklāsmei – DĀRZS.
Liels, plašs, skaists. Labu domu un enerģijas pilns. Kur cilvēki varēs atbraukt un rast mieru, skaistumu, dziedinājumu. Meditatīvs dārzs, kur cilvēks ir spiests samzināt savu ikdienas tempu. Dārzs, kas nomierina un iedod aicinājumu. Nē, ne tikai dvēseles aicinājumu, bet kaut vai vēlmi vienkārši sakopt savu sētu, arī pašam radīt skaistumu sev apkārt savās mājās, jo tieši tā arī mēs sakopsim mūsu Latviju kopā. Dārzs, kas ļauj iepazīt augus, redzēt to plašo daudzveidību, krāsas un formas. Redzēt to nosaukumus un arī selekcionārus, kas tos radījuši un pie kuriem tos iegādāties...
Izglītojošs, iedvesmojošs, motivējošs, spēcinošs, jēgpilns dārzs.
Saka - galvenais jau esot laba ideja. Tad pārējais pats uzrodas un paveras. Pasaule sadodas rokās.
Vai arī tavas idejas priekšā durvis pašas sāka vērties?
Sākumā šī mana dārza ideja bija par kopā radīšanu. Kopīgi izveidot skaistu dārzu, kur dvēselei rast mierinājumu. Biju pārliecināta, ka tik skaistā un cēlā darbā būtu gatavi iesaistīties daudzi – kopīgi izveidot ko patiesi skaistu Latvijai. Tagad pēc zināma laika esmu sapratusi, ka šī ideja ir palīdzējusi augt man pašai, lai es spēju attaisīt visas tās durvis, kas man ir ciet.
Kad savu ideju par dārzu izstāstīju citiem, arī viņi visi kā viens teica – tev vajag organizēt talku. Šeit taču vajag palīgā darba rokas, un talka taču ir forši. Ģimenes ar bērniem no pilsētas varēs atbraukt, ko labu kopā izdarīt un reizē iemācīties. Man šī ideja šķita absolūti loģiska un laba.
Šajā pavasarī tik tiešām izsludināju talku Augustes dārzā. Un ziniet - man palīgos atbrauca tikai viena sieviete, kas reiz te bija svinējusi dzimšanas dienu.
Un tad es sapratu, ka tas mans domāšanas modelis ir pavisam citādāks, un pārējiem tas īsti nav aktuāli.
"Bet es turpināšu. Jo arī priekš manis šis viss ir kas jauns, un es saprotu, ka man ir jāparāda sabiedrībai, ka var būt arī šāds projekts, kurā iesaistās līdzcilvēki un pati sabiedrība. Ka mēs varam radīt un veidot kopā!"
Un tas ir ne tikai uz šī dārza kopšanu, tas attiecas arī uz stādu audzētavām. Man ar savu darbu ir jāparāda, ka vienā vai vairāk gados, bet mēs varam izveidot kopīgi šādu projektu.
Arī es pati sevī cīnos ar to savu sajūtu, ko varētu saukt par konkurenci. Piemēram, uzrunājot vienu akmeņu tirgotāju un dabūjot pozitīvu atbildi, man ir jāpārvar sajūta, nu kā es tagad iešu pie nākamā. Bet tad ir mierīgi jāatskārst, ka tas virsuzdevums jau ir iedot to informāciju cilvēkam, kurš to visu skatīsies, ka redz cik daudz dažādu variantu pie mums ir iespējami un kur katru no tiem tu vari dabūt. Parādīt izvēles iespējas brīvā dabā. Noslāpējot mūžīgo konkurences sajūtu lielāka mērķa vārdā.
Pētot Latvijas stādaudzētāju ceļvedi, redzu, ka pie mums ir pieejamas 180 šķirņu graudzāles, kas ir virs 1.5m, bet nevienā stādaudzētavā uz vietas visu šo apjomu īsti nekad neieraudzīsi. Savas 10 – 20, mazos podiņos un tu jau nesaproti, vai tu gribi to savā dārzā vai ne. Un tad es saprotu, ka man gribas iestādīt visas šīs 180, lai cilvēks var atbraukt, apskatīt un izdomāt savējo. Un tā arī par visām citām iespējām.
Šo augstāko mērķu mudināta, es arī nodibināju sociālo uzņēmumu.
Ko nozīmē nodibināt sociālo uzņēmumu?
Pirmkārt, jau izdomāt ideju, kas ir tas, ko tu vēlēsies darīt un panākt. Visvienkāršākais socialā uzņēmuma statusa iegūšanas veids ir darbs ar mērķa grupām – tātad projekti, kas saistīti ar cilvēkiem un bērniem ar īpašām vajadzībām. Bet šis īsti nav mans virziens, jo es šādam darbam esmu par vāju. Es, protams, esmu atvērta, ja rastos šāda iespēja, bet visu savu darbu mērķēt tikai šajā virzienā manī nav pietiekama emocionālā spēka. Mana ideja ir par ainavas sakopšanu un radošuma attīstīšanu. Es veiksmīgi sagatavoju dokumentus, mērķus, izturēju žūrijas komisijas jautājumus un ieguvu sociālā uzņēmuma statusu.
Sociālajam uzņēmumam attiecīgi ir pieejams ES finansējums un ALTUM granti.
No vienas puses lieliski, tomēr atdūros pie fakta – ka beigu beigās manas ieceres te tomēr neies cauri. Izrādās, viss, kas ir saistīts ar dārza izveidi, tiek traktēts kā `infrastruktūras izveide` un šādi izdevumi netiek finansiāli atbalstīti. Otra problēma, ar kuru sadūros, ir: sociālā ideja ir vērtīga lieta, tomēr nav iespējas to izmērīt. Piemēram, nu kā lai pierāda, ka pastaiga dārzā uzlabo cilvēka mentālo pašsajūtu. Ar kādu mērinstrumentu?
Tātad, tu dabūji sociālā uzņēmuma statusu, lai veiktu sociāli vērtīgus mērķus, un šis statuss ļauj izmantot arī finanšu grantus šo mērķu sasniegšanai, bet realitātē – tu neko no tā īsti nevari izmantot.
Jā, jo jebkas, ko es daru dārza izveidē, ir infrastruktūras uzlabošana. Kaut vai augu iegāde – ja tos izmanto meistarklasēs, tas derētu, ja tos stādi savā dārzā – tas neder. Siltumnīcas izveide arī neder, jo tā ir būvniecība, kas arī netiek atbalstīta.
Pat zāles pļaujamais traktorītis neiet kopā ar sociālajiem mērķiem, jo, ja ir paredzēta ainavas attīstība un radošo potenciālu attīstītība, tad zāles pļaušanai ar to nav sakara. Nu šādi brīžam līdz absurdam smieklīgi. Ar Altum centos ilgi un uzcītīgi, diemžēl viss vienos vārtos.
Kas krenķēja bija saziņa. Patiesībā ar tevi runā tikai pēc projekta iesniegšanas. Neviena vārda par to, ko es varētu darīt citādāk, tikai un vienīgi, ko es esmu izdarījusi nepareizi.
Kaut kur mani tas riktīgi sagrāva. Projektu rakstīšanā es biju ieguldījusi daudz spēka, ideju, resursu. Un tā vilšanās nogalina vēlmi iet un mēģināt atkal un piedalīties vēl citos.
Bet tu taču neapstājies, vai ne?
Es neapstājos, meklēju vēl. Atradu iespēju - starpvalstu INTERREG programmā – "Dārza pērles"
Bet sapratu, ka šis laikam nebūs īsti tas, kur es vēlētos iesaistīties.
Kur tu uzzināji par LEADER?
Es biju uz tikšanos LLKIC. Izstāstīju savu ideju, un tā viņiem patika. Viņi ieteica izmēģināt LEADER. Projekta rakstīšanas laikā arī klausījos vairākas apmācības online, kā to vislabāk, pareizāk darīt. Sākumā šķita daudz sarežģītu terminu – nu kas ir `vietējā rīcības grupa`, `kārta` un `rīcība`, bet vēlāk jau vairs ne.
Ļoti vērtīga bija saruna ar Linardu, kas man palīdzēja saprast, ka man nebūt tik daudz, cik esam sarakstījušas, nemaz nevajag. Manuprāt, viņš ir cilvēks īstajā vietā, jo ļoti māk paskaidrot ar dažādiem piemēriem, lai palīdzētu izprast, kas zem kura punkta slēpjas.
Un tā nākamais mēģinājums bija startēt LEADER. To darīju ar veseliem 2 projektiem.
LAD iesniedzu vienu projektu par sētu apkārt visai teritorijai un stikla siltumnīcu kā radošo telpu.
Otrs projekts būtu bijusi mazāka siltumnīca, kurā gan organizēt radošās meistarklases, gan arī izmantot kā sezonālu stādu tirdzniecības vietu.
Līdzfinansējumu mazajai siltumnīcai mēģināju iegūt `sabiedriskā labuma` programmā, izstrādājot detalizētu plānu, kādas aktivitātes šeit tiktu veiktas bez maksas sociālo mērķu risināšanai un kādos gadījumos figurētu arī komerciālā iesaiste. Diemžēl šis Siltumnīcas projekts tika noraidīts finansējuma trūkuma dēļ konkrētajā kārtā.
Tomēr otrs projekts par nožogojumu dārzam, lai pasargātu no dabas un cilvēku vandāļiem, kā arī lielajai siltumnīcai tika apstiprināts.
Bet tu esi savā ziņā unikāls gadījums, jo tu uzvarēji projektu konkursā, ieguvi naudu un tad labprātīgi no tās atteicies.
Jā, tā bija. Un tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, piedaloties jebkurā projektā ir nepieciešams arī paša ieguldījums – personīgais finansējums.
Otrkārt, projekta rakstīšanu šoreiz uzticēju pakalpojuma sniedzējam. Projekts tika uzrakstīts un labs, tomēr uzreiz neapjautu, ko patiesībā nozīmē kritērijs – radīt papildu darbavietu. Tas, protams, ir mans mērķis. Bet tā vēlreiz apskatot, ko esmu apņēmusies, izvērtējot arī finanses, kuras nepieciešams ieguldīt pašai un, galvenais - Covid laiku, kas tikko bija beidzies, es sapratu, ka šo visu pacelt īsti nespēšu, tamdēļ no LEADER konkursā iegūtā finansējuma atteicos pēc tam, kad biju to jau ieguvusi. Es vienkārši sapratu, ka gan pastāvīgi 5 gadus nodrošināt vietu darbiniekam un reizē startēt ar tik lielu līdzfinansējumu, es tieši tajā brīdī nespēšu.
Arī apgrozījuma pieaugumu es biju uzlikusi neapdomīgi lielu. Lai gan tas bija absolūti strukturizēts – ieņēmumi no fotosesijām, ieejas biļetēm, kāzām, tas bija reāls, bet ņemot vērā pagājušo sezonu, es sapratu, ka esot pašā sākumā, aina ir pavisam cita. Ja tas būtu pēc 5 gadiem, kad dārzs jau būtu ieguvis atpazīstamību, tad viss saliktos lieliski. Bet pašā sākumā, sākot no nulles un sākot vienai bez papildu kapacitātes – viena laisti, ravē un viena arī organizē meistarklases. Es apjautu, ka šādi uzlikšu sev pārāk lielu emocionālo spiedienu, lai šo visu dārza ideju izdarītu un paceltu.
Vēl viens ļoti būtisks iemesls - mans ieguldījums žogā ap manu dārzu, kas, protams, ir ļoti liela nepieciešamība, jo jebkurā brīdī zaķis, stirna vai vandālis var izpostīt visu manu darbu. Bet es nevaru tomēr sākt tieši tagad ar lietu, kas man nenes atpakaļ naudu. Šobrīd – pirmajos gados, manam finanšu ieguldījumam ir jābūt maksimāli pelnošam – kas atgriež naudu uzreiz.
Diemžēl es nevarēju paturēt arī tikai siltumnīcu, atsakoties no sētas, jo abi bija iekļauti vienā projektā. Neko samazināt vai mainīt vairs nav iespējams.
Kā tu raksturotu LAD – kā birokrātisku vai pretīmnākošu institūciju.
Es laikam teiktu – abejādi. Bet paskaidrošu arī, kamdēļ: Mans projekts prasa plest plašākus apvāršņus, bet pati sistēma tam nav gatava. Nav ar ko izmērīt vai tādas vienas skaidras atvilktnītes, kurā manu projektu varētu iekļaut. Nav skaidru kritēriju, kā izvērtēt. Un šo es sajutu gan pretendējot uz ALTUM gan LAD projektiem. Vienlaikus, manuprāt, ļoti būtiski ir iet uz dialogu un neiestāties pozā kā vienam tā otram, jo strupceļā var nonākt ļoti ātri. Un nereaģēt uz sīkiem nesaprašanās gadījumiem. Tā vietā iepauzēt, lai saprastu, kā es šim konkrētam vērtētājam savu jautājumu varētu uzdot citādāk, lai viņa būtu gatava uz diskusiju.
Ar dūri galdā ejot, ceļš nevedīsies.
Ko Tu ieteiktu citiem projektu rakstītājiem?
Es ieteiktu vispirms noklausīties visas apmācības, ko rīko vietējā rīcības grupa un arī citas tīri, lai saprastu, par ko uzdot jautājumus turpmāk.
Tad ar saviem jautājumiem, kas šajā procesā jau radušies, pieteikties individuālai konsultācijai savā rīcības grupā. Es gan nezinu, vai viņiem pietiek laika izrunāties ar visiem, tomēr manuprāt, tas ir vis jēgpilnākais, jo tas, kā, piemēram, Linards man palīdzēja paraudzīties uz punktiem, kas ir katrā vietā jāraksta, neviens apraksts šo nedara tik skaidru.
Protams, cienot arī otra cilvēka laiku, reizē arī nebaidīties no saviem muļķīgajiem jautājumiem. Ar specifiskām niansēm ir vērts aiziet paprasīt padomu.
Kas ir tie punkti, pie kuriem tu ieteiktu padomāt 2x
Darbavieta. Pilnīgi noteikti, vai es spēšu nodrošināt pilna laika darbavietu šo visu 5 gadu garumā un vēl pēc tam. Tas nebūt nav tik vienkārši un lēti kā šķiet.
Apgrozījumu katrs var skatīt individuāli.
Vai tu piedalīsies atkal LEADER projektos?
Ļoti iespējams, ka jā, bet ļoti rūpīgi pārdomājot visu šo procesu un ko rakstīt. Es tagad saprotu, ka tādā gadījumā vispirms labprāt aizbrauktu ciemos pie kāda, kas jau realizējis LEADER projektus, lai labāk saprastu, kā to vispareizāk būtu dabūt gatavu. Lai neapsolītu nepareizās lietas, kā tas bija manā gadījumā.
Varbūt nav nepieciešams savienot šos divus kardināli pretējos virzienus - atmetam sociālos mērķus un paliekam pie vēlmes pelnīt....
Es joprojām zinu, ka vēlos, lai mans dārzs būtu kas vairāk kā tikai izklaides un piknika un fotosesiju vieta. Es vēlos to redzēt jēgpilnu. Vienlaikus saprotu arī, ka visātrāk nopelnīt naudu tā izveidei es varētu tieši ar šo otro veidu.
Un tā starp citu dzirdu bieži, kad uzņēmējs vēlas īstenot kādu skaistu, lielu un cēlu ideju, bet pircējam vajag vienkārši frī kartupeļus ar kečupu.
Tādēļ arī es apzinos, ka mana vēlme par dārzu kā dvēseles dziedinātavu varētu būt tikai mana vēlme, jo tautai vajag vienkārši vietu, kur šašliku uzcept un aliņu iedzert.
Bet no otras puses, vai šo vajag tieši latvietim. Latvietim skaistums un skaista daba apkārt ir pieejama ik uz stūra. Iespējams, mana mērķauditorija varētu būt no citām valstīm, kas brauc iepazīt mūsu skaistumu un tajā rast mieru. Lūk, pārdomu daudz. Bet manu mērķi tas nemaina.
Kad tu ieradies šeit, tevi sagaidīja pusaizaudzis hortenziju lauks. Ar savu darbu tu esi iekopusi, ko spējusi, cīņa par finansējumu bija nesekmīga. Ko tālāk?
Es nevaru pateikt, ka man būtu konkrēta ideja. Šobrīd jebkura nauda, ko iegūstam, tiek uzreiz arī ieguldīta te Augustēs. Šobrīd es mēģinu tālāk virzīties caur sadarbību. Mēģinu arī citus pārliecināt noticēt manai idejai. Saprast, ka mērķis ir gana skaists un jēgpilns, lai tajā piedalītos. Reizē arī dodot iespēju abpusējam labumam gan reklāmas gan citās jomās.
Un tam ir arī pilnīgi trakas idejas. Piemēram, manam ceļa galam katru dienu garām brauc riteņbraucēji. Vienmēr nodomāju, kas tas par atspērienu būtu, ja viņi piestātu man šo to palīdzēt.
Un tā kādā dienā es iegriezos Murjāņos palūgt viņus palīgā. Un neticami, bet rezultāts bija tāds, ka Murjāņu sporta skolas audzēkņi arī atbrauca. Kopā izlīdzinājām veselu kravu šķembu.
Lūk, šis ir izaicinājums arī man pašai. Vai es tā kādreiz būtu darījusi – ietu šādi sarunāt talciniekus? Nu nekad!
Bet tajā brīdī, kad es pati noticu, ka es caur šo vietu varu iedot pievienoto vērtību cilvēkiem un sabiedrībai, tad man ir viegli, un es varu kalnus gāzt. Es varu iet un pārliecināt citus nākt sev līdzi.
Biznesā ir vairākas teorijas. Viena no tām ir "uzņēmējs – melnstrādnieks". Tāds, kas ir sava ceļa sākumā un, pat, ja ir pelnošs, bieži viņam nav laika tērēt savu sapelnīto.
Un tad jau ir nākamais līmenis "uzņēmējs – vadītājs", kas jau spēj deleģēt uzdevumus citiem. Vai Tu redzi, ka nākotnē Tev varētu būt palīgi?
Jā, pilnīgi noteikti. Jo es apzinos, ka mans potenciāls ir daudz lielāks kā tikai rakt un stādīt. Un arī no pašas idejas viedokļa - kamēr es tikai roku un ravēju, es nevaru izdarīt daudzas lietas, ko es šīs idejas vārdā varētu paspēt, lai virzītu to uz priekšu. Darīt daudz plašāk.
Bet es arī apzinos, ka man būs jāmācās izkāpt ārā no tā "pati roku, pati, pati, pati...."
Jo - kamēr es būšu tikai racēja, es arī nenopelnīšu citam racējam. Tas ir kā apburtais loks.
Kas šobrīd ir noticējis tavai idejai?
Tie jau ir daudzi un esmu no sirds viņiem pateicīga:
Baltezera kokaudzētava
Bulduru kokaudzētava
Vīnogu audzētava Zs Skāduļi
Zs Pīlādži
Stādu audzētava Ārija un Karolis Treijs
Vidzemes Ceriņi
Jāņa rozes
Aggregare Lojā
Dārza ABC
e-veikals Dārziņam.lv
ZieduEkspresis.lv
ZD Krava ar skaistajiem akmeņiem
Tavs sadarbības modelis ir – noticēt idejai par kopīgi veidotu dārzu un pamēģināt pielikt arī savu roku. Vai nu lielajā talkā kopīgi to kopjot vai izravējot kādu dobi, vai piedaloties ar stādiem un dārza materiāliem.
Vai Tev der jebkuri stādi?
Nē, un te ir maza nianse. Es, protams, priecājos par jebkādiem materiāliem dārzam, tomēr mērķis nav vienkārši aizpildīt tukšu dobi. Mērķis ir to iestādīt skaistu, plānotu gan augu, gan krāsu ziņā. Turklāt arī tādu, kur ir zināma auga izcelsme un šķirne.
Tādēļ kādā brīdī es noteikti veidošu arī seno augu dobi, kam nav zināmi nosaukumi, bet es to vēl nevaru izdarīt tagad – pašā sākumā. Pamats man pagaidām jāieliek cits.
Un kur nu vēl Latvijā radītās šķirnes – dienlillijas, lilijas, ceriņi, vai zināji, ka mūsu mazajā Latvijā ir selekcionēts tiiik daudz peoniju šķirņu. Jau tagad AuGustēs jau aug 50 Jāņa Dukaļska radītās. Tas taču būtu tik apbrīnojami redzēt tās visas vienuviet!
~~~~~|||||~~~~~
......................... Un tā mēs varētu runāt un runāt. Lauras acis mirdz pat tad, kad sējā iezogas pēcpusdienas nogurums. Viņa ir kā smaidoša, mežģīnēs tērpta atbilde jautājumam: Vai sievietes var kalnus gāzt?
Un patiesībā apbrīnojami vērot, kā viņa, stādot savu dārzu, auglīgā augsnē ir iestādījusi arī sevi pašu. Un aug tam līdzi.
Lai top!
.......................................
Ar Lauru sarunājās: R.Beirote
Foto: Augustes Iedvesmas dārza arhīvs
17.06.2023
Pārpublicēšana labprāt atļauta vienojoties ar biedrības LAPO vadību:
Kristīne Ragaine - Volnianko
kristine@lapo.lv
Mob.tel. 26307940
Būt par ledlauzi, jeb – kā laba ideja reiz sākās ar mēsliem!
Šobrīd Zvirgzdkalnu saimniecība ir viena no lielākajām Bio tītaru audzētājām ar savu kautuvi un pārstrādes cehu. Bet kāds bija ceļš līdz tam?
Tirgus bez konkurentiem šķiet katra uzņēmēja sapnis. Bet cik patiesībā viegli ir būt pirmajam?
Vizītkarte:
Rinalds Bukšs – mājražotājs.
BIO Tītaru fermas – Zvirgzdkalni RB īpašnieks
Facebook konts: Facebook.com/zvirgzdkalni
Tālrunis: +371 26382850
E-pasts: rinads.bukss@inbox.lv
Adrese: Saulkrastu novads, Sējas pagasts, Zvirgzdkalni
Zvirgzdkalnu BIO tītaru produkcija iegādājama:
Zvirgzdkalnu saimniecība ir viena no lielākajām Bio tītaru audzētājām ar savu kautuvi un pārstrādes cehu. Uzņēmumā tiek ražoti tītara gaļas produkti sākot ar svaigu gaļu un beidzot ar desām, pelmeņiem un konserviem.
Daļa no pārstrādes iekārtām ir iegādātas ar ES atbalstu LEADER programmas ietvaros.
Bet visi lieli un skaisti stāsti sākas ar ideju un milzu darbu. Apciemojām Rinaldu, lai uzjautātu, kā tas viss sākās un kā viņam šobrīd sokas.
Kā dzima Tava biznesa ideja? Kādā rītā pamodies ar domu – tagad audzēšu tītarus?
Nu nē, tik vienkārši tas nemaz nebija. Bija daudz interesantāk. Viss sākās ar mēsliem! Precīzāk, mēslu trūkumu.
Mana ģimene saimnieko Sējas pagastā jau septītajā paaudzē. Kad pienāca mana kārta, sapratu, ka tas noteikti turpmāk būs bioloģiski. Ar sievu nolēmām pamēģināt bioloģiski audzēt avenes. Sastādījām aveņu lauku un tad atdūrāmies pret vienu būtisku problēmu – mēslojumu. Bez tā nekas neaug. Savukārt bioloģiskus kūtsmēslus tuvumā iegūt nebija iespējams. Bioloģisku kūtsmēslu trūkums ir ļoti akūts visur joprojām arī šobrīd.
Tā domājām, domājām, līdz nonācām līdz idejai par putniem. Apmeklējām vairākas lauksaimniecības un pārtikas izstādes, runājāmies, pētījām un tā lēnu garu nonācām līdz pārliecībai, ka jāaudzē tītari. Bija arī kur - veco govju kūti vien vajadzēja pielāgot putnu labturēšanai.
Visi apkārt gan tolaik teica, ka tik cimperlīgu putnu kā tītars jau nu bioloģiski izaudzēt nav iespējams, un tur noteikti nekas nesanāks! Bet mēs nolēmām tomēr riskēt un pamēģināt.
Iegādājāmies savus pirmos 80 tītarus. Sākums bija grūts, bet pēc kāda laika arī sāka sanākt.
Izdošanās ir balstīta pieredzē, kas rodas no daudziem mēģinājumiem un puniem pierē.
Un tālāk tikai saimniecības paplašināšana?
Nē – tālāk nākamais aplauziens. ;) Kad tītari bija pieauguši, un pienācis laiks tos likt lietā, saskāros ar nākamo problēmu – kautuvi. Latvijā nebija nevienas kautuves, kur varētu aizvest nokaut putnus.
Bet tītari tik aug. Nekas neatlika kā pieņemt lēmumu to būvēt pašiem. Finanšu līdzekļu tādam pasākumam nebija, tamdēļ mēģinājām ņemt kredītu bankā.
Apstaigājām 3 bankas un visās saņēmām atteikumu. Pamatojums bija ļoti vienkāršs – mēs nevaram aizdot naudu šādam projektam, jo nav iespējams izmērīt riskus. Latvijā tolaik nebija nevienas tītaru fermas – nav biznesa ar ko salīdzināt. Nevar saprast, vai šāda ideja būs pelnoša – vai kāds vispār pirks tītara gaļu.. Ir zināmi tikai riski: ja nu kādudien visi tītari saslimst, nebūs iespējas atdot kredītu par kautuves būvniecību.
Tītari turpina augt, kautuves nav, naudas arī nav.
Steigā aizņēmāmies līdzekļus no draugiem un ātri būvējām augšā kautuvi.
Cik dienās pabeidzāt?
Nepabeidzām, saskārāmies ar nākamo problēmu. Sienas ir, bet kādai tad tai kautuvei vispār jābūt? Kur kam jāatrodas? Tolaik Latvijā arī nebija nevienas vietas, kurp aizbraukt paskatīties vai kam prasīt pieredzi un padomu.
Ja reiz tu esi pirmais – tu esi pirmais!
Un te man jāuzteic Pārtikas un veterinārā dienesta Ziemeļvidzemes nodaļa.
Viņi tiešām man nāca palīgā. Nevis vienkārši atsūtot prasības un nolikumu, kā kam ir jābūt, lai atbilstu birokrātijai, bet konsultējot vairākkārt un pat atbraucot uz vietas uz saimniecību un izstāstot, parādot, kā viss jāorganizē, lai būtu atbilstoši.
Un tā, strādājot dienu un arī nakti, mēs beidzot tikām arī pie gatavas kautuves un pārstrādes telpas.
Bet no pārstrādes uzsākšanas līdz apmierinātām pircēja garšas kārpiņām jau arī vēl ir ceļš ejams.
Jā, viss sākas ar mēģinājumiem daudz un dikti, līdz tu noslīpē savu recepti. Un mājražošanā svarīgi nav tikai, lai garšo pircējam. Tikpat svarīga ir arī tehnoloģija, kas nodrošina derīguma termiņus, veids, kā konkrētais produkts tiek pagatavots, lai nezaudētu savu garšu un vērtību. Tā, piemēram, tu produktus sasaldē ledusskapī, lai varētu uzglabāt ilgāk. Bet sasaldēšanai var izmantot arī šoka saldēšanas metodi, kas nodrošina, ka gaļa atkausējot nezaudē savu garšu un struktūru. Tikai sākot ražot tu pēc laika saproti, kādas iekārtas tev patiesībā vajadzētu. Un tās bieži vien nav tās, kas jau ir iegādātas :)
Iekārtu iegādei Tu izmantoji ES finansējumu no LEADER programmas.
Jā, kā jau jebkura jauna biznesa sākumā – naudas nav. Un kā jau es biju noskaidrojis iepriekš – bankā arī to priekš `tītaru lietas` nedabūt.
Mums, protams, bija iegādāti darba galdi un pamata aprīkojums, bet, kad tirdzniecība sāka uzņemt apgriezienus, ar to visu izrādījās par maz.
Lauku atbalsta dienestā man ieteica izvērtēt LEADER. Izpētījām un sapratām, ka tas būtu labs variants, lai paplašinātu tobrīd tik svarīgo mājražošanu.
Uzrakstījām projektu, dabūjām apstiprinājumu un varējām iegādāties jaunus, lielākus darba galdus, pārstrādes iekārtas, plītis.
Ir pagājuši gandrīz 5 gadi. Vai ir radušies kādi secinājumi. Kādi būtu tavi ieteikumi tiem, kas vēl plāno rakstīt projektu un startēt LEADER atbalstam?
Protams, pa šo laiku ir radušies vairāki secinājumi. Sevišķi šobrīd, kad ir bijusi pandēmija, kas ietekmēja visu, piemēram, pus gadu neļaujot tirgoties tirdziņos, kas mums bija vienīgais realizācijas veids, un beidzot ar karu Ukrainā, kas ietekmē cilvēku pirktspēju. Viss šis ir būtiski ietekmējis spēju izpildīt izvirzītos mērķus.
"Bet ir 3 lietas, ko es noteikti ieteiktu apsvērt citiem atbalsta pretendentiem, balstoties uz manu pieredzi."
Pirmā lieta, ko es noteikti apsvērtu, ir – vai tiešām norādīt, ka finansējuma saņemšana radīs arī papildu darba vietu. Neliela biznesa gadījumā, kāds ir arī mans, papildu darbinieks tiešām prasās, bet sākumā, piemēram, uz pusslodzi. Bet te jāatceras, ka der tikai pilna slodze. Darbinieks uz pusslodzi nozīmē, ka mērķis nav izpildīts. Otrs svarīgs aspekts – šobrīd es varētu nodrošināt darbavietu uz pilnu slodzi. Bet šajā pusē nav iespējas atrast atbilstošas kvalifikācijas darbinieku. Vienkārši nav cilvēku. Un no pilsētas šurp uz laukiem neviens nebrauks pelmeņus lipināt.
Otra lieta, ko es ieteiktu, ir - izvēlēties kvalitatīvas iekārtas.
Tā kā projekts jāfinansē par saviem līdzekļiem, mēs sākumā vērtējām izmaksas, izvēlējāmies lētākas iekārtas un aprīkojumu. Tagad to nožēloju. Viss, protams, strādā, bet diemžēl arī plīst. Krāsns strādā, funkciju pilda, bet varētu arī daudz labāk. Šobrīd, iegādājoties iekārtas, es noteikti izvēlētos dārgākas, bet tomēr profesionālākas.
Trešā lieta – divreiz apdomāt savu noieta tirgu.
Manā gadījumā produkcija tiek realizēta tirdziņos uzreiz gala pircējam. Šeit viss kārtībā, mani arī ļoti priecē tendence, ka cilvēki aizvien biežāk izvēlas iepirkties tirgū. Bet, savā biznesa plānā es, protams, esmu iekļāvis arī veikalus. Un šeit saskaros ar sekojošu tendenci. Bio putnu gaļa pati par sevi nav lēta. Bet, tirgojot to veikalos, tiek uzlikts 50 – 80% uzcenojums. Rezultātā produkts veikalā nonāk, bet cena jau ir tāda, kas vairumam pircēju tomēr ir pārāk sāpīga.
Audzējot un ražojot bioloģiski, nav iespējas to darīt ne lēti, ne masveidā.
Tātad, ražojot dārgāku produkciju, ir jāpārdomā, vai vietējie veikali tiešām spēs būt par rezultatīvu pārdošanas vietu.
Kā tev sokas šobrīd? Vai ekonomiskie un politiskie apstākļi ietekmē tītaru audzēšanu?
Pilnīgi noteikti. Pirms pandēmijas un krīzes piedzīvojām stabilu kāpumu. Tagad apstākļi liek palikt uzmanīgam. Cenas kāpj. Dārgāka paliek gan bioloģiskā tītaru barība, gan citi materiāli. Savukārt mana produkcija jau tagad nav lētākā tirgū, tādēļ tai celt cenu vairs nevaru, jo tā zaudēšu daļu pircēju.
Kas interesantākais – veikali gan ir pacēluši cenas manai produkcijai, neskatoties uz to, ka manis piedāvātā ir palikusi nemainīga. Tas viss liek raudzīties uz nākotni uzmanīgi.
Vai tas nozīmē, ka Latvijas tirgus Tev ir kļuvis par šauru?
Viennozīmīgi. Es šobrīd neredzu lielas tālākas iespējas, tamdēļ kā nākamos savas produkcijas noieta tirgus izvērtēju Igauniju un ziemeļvalstis. Tas ir ļoti interesants tirgus, ņemot vērā, ka tur gan augstu novērtē bioloģiski audzētus produktus, gan arī, protams, ir pilnīgi cita pirktspēja. Atliek vien strādāt pie jaunām receptūrām un iegādāt jaunas iekārtas.
Vai Tu plāno piedalīties arī nākamajās ES finansējuma kārtās?
Labprāt. Man šobrīd ļoti būtu nepieciešama pelmeņu gatavošanas iekārta. Mēs 6 mēnešus izstrādājām recepti pelmeņiem no pilngraudu miltiem. Lai mīkla sanāk gana plāna, proporcija: 30% mīklas un 70% gaļas. Iegādājāmies arī šoka saldēšanas iekārtu. Viss ir gatavs konceptuāli, bet, lai nodrošinātu arī jaudu, nepieciešama lielāka ražošanas iekārta. Tie būtu vismaz 20 000 EUR, un šādu finanšu man šobrīd nav.
Un diemžēl arī nebūs piesaistot Es finanses caur LEADER, jo Saulkrastu novads mums ir vienkārši liedzis šādu iespēju.
(Neskatoties uz to, ka Sējas pagasta iedzīvotāji pat savāca parakstus, lai lūgtu Saulkrastu novadu atstāt Sējas pagastu biedrības "Lauku attīstības partnerība" uzraudzībā, kur uzņēmējiem būtu iespēja pretendēt uz LEADER atbalsta projektiem, jaunā novada vadība izvēlējās birokrātiju un savus principus stādīt augstāk par novada iedzīvotāju labklājību. Tā kā Saulkrastu novadā no ES puses tiek atbalstīta tikai piejūras zvejsaimniecība, visi citi projekti nemaz nevar piedalīties.)
Šķiet, Saulkrastu novada vadība nav īsti sapratusi, ka jūra līdz Sējai nesniedzas.
Ko tas nozīmē jums kā Sējas pagasta uzņēmējiem?
To, ka attīstības vairs nebūs, un daudzas labas idejas tiks izmestas miskastē. Mums Sējas pagastā ir lieliska vide tieši BIO lauksaimniecības attīstībai. Man tepat kaimiņos jauni cilvēki lēnām uzsāk Bio liellopu audzēšanu, otrs kaimiņš apsver bioloģisko dārzeņu audzēšanu. No vienas puses feini – veidojas teju savs Bio kvartāls. Bet tam visam būs nepieciešama arī pārstrāde. Zinot, ka no bankām atbalstu nevaram saņemt, LEADER būtu labs palīgs biznesa uzsākšanai un attīstībai. Bet tagad mums tas viss ir atņemts. Domāju daudzas labas idejas tā arī paliks nerealizētas.
Pieņemu, daudzi iedzīvotāji un uzņēmēji nemaz šo nav apjautuši, citādi protesti būtu daudz lielāki.
***
Lai nu kā, vēlēsim Rinaldam veiksmi arī turpmāk. Lai viņam jau pavisam drīz ir steidzami jāmeklē skandināvu valodas tulks, kas palīdzētu iztulkot produktu etiķetes zviedru un dāņu valodās, jo Rinalds būs noslēdzis līgumu ar lielākajiem šo valstu veikalu tīkliem.
Lai top!
.........................................................................
Ar Rinaldu sarunājās: R.Beirote
Foto: Zvirgzdkalnu arhīvs
23.03.2023
Pārpublicēšana atļauta vienojoties ar biedrības LAPO vadību:
Kristīne Ragaine - Volnianko
kristine@lapo.lv
Mob.tel. 26307940
Zutiņos saimnieko bez biznesa plāna, bet ar prieku par dzīvi laukos.
Par Zutiņiem dzirdam bieži. Te viņi dižojas ar to, ko saaudzējuši vai samaluši, te māca kā stādīt, audzēt vai gatavot. Tomēr intervijās min, ka viņiem nav "biznesa plāna". Vai tā var?
Uz sarunu šoreiz aicinām `tumšo māsu` Santu Meļķi. Galu galā viņa ir tā, kas sevi smejoties dēvē par `Finanšu un grāmatvedības departamenta vadītāju`. Un viņa ir arī tā, kas pirms daudziem gadiem pati uzrakstīja projektu LEADER finansējuma iegūšanai.
Vizītkarte:
Santa Meļķe – Zemnieku saimniecības Zutiņi saimniece
WEB lapa: www.Zutini.lv
Saimniecības e-veikals: www.ZutiniVeikals.lv
Tālrunis: +371 29148046
E-pasts: info@zutini.lv
Adrese: "Lejnieki", Krimuldas pagasts, Siguldas novads, LV-2145
Kā nonācāt līdz domai par LEADER finansējuma piesaisti?
Tā kā esam lēni un stabili augoša ģimenes saimniecība, uz papildu finansējumu parasti skatījāmies aizdomīgi. Kā jau daudzi laukos. Bažu jau vienmēr ir daudz. Ja nu vēl kāda krīze. Ja neraža? Visi, kas pārdzīvojuši lielo divtūkstošo gadu sākuma kredītu bumu, dzirdot vārdus - kredīts bankā, saķer galvu un saka - "nē, man to nevajag". Un arī padomju pieredze dara savu.
Bet no otras puses - jāsaprot arī, ka bez papildu atbalsta kādā ļoti nozīmīgā brīdī saimniecība tā arī var palikt "lēni augoša" vai pat stagnējoša.
Tur, kur runa gāja par papildu zemes vai tehnikas iegādi, mēs ES atbalstu neizmantojām. Iztikām.
Bet, graudu cenām kļūstot zemākām, mēs uzsākām savu pārstrādi. Gatavojām miežu putraimus, malām rupjos miltus. Tam visam izmantojām pakalpojumu sniedzējus - tuvākas un tālākas dzirnavas. Lai samaltu kviešu bīdeļmiltus, savus graudus no Siguldas novada vedām pat uz Aizputi. Un šāda ārpakalpojuma izmantošana nozīmē arī izmaksas, gaidīšanu rindās, ne vienmēr labu kvalitāti. Tas bija apgrūtinoši.
Tādēļ brīdī, kad atvērās LEADER kārta mazās ražošanas atbalstam, bijām jau morāli nobrieduši, atlika vien sadūšoties. Uzmeklēt Austrijā dzirnavu iekārtu, kas atbilstu mūsu vēlmēm - malt graudus uz akmeņiem,izmantojot koka apdari. Ir vairākas malšanas tehnikas - graudu sasist ar metāla āmuriņiem vai saberzt pret akmeņiem. Tieši šī otra, lai gan lēnāka, bet saglabā visas vērtīgās vielas un arī grauda dvēselīti. Tā darīja mūsu senči un tā gribējām darīt arī mēs.
Otra iekārta, kuru bijām uzdomājuši, bija speltas graudu lobītājs. Spelta jeb plēkšņu kvieši ir unikāls seno, pirmatnējo kviešu veids. Tā graudi atrodas iekš cieša apvalka. Tas pasargā graudu un nelaiž cauri pat gaisa piesārņojumu. Bet to nevar tik viegli dabūt nost. Lai speltu nolobītu, ir nepieciešama speciāla, tieši speltai paredzēta iekārta - speltas graudu lobitājs. Latvijā tolaik speltu praktiski neaudzēja, jo nebija šādu iekārtu un spelta kā kultūra ir arī salīdzinoši mazražīga.
Te mūsu uzdevums bija vēl lielāks: dabūt speltas sēklu, iegādāties iekārtu, uzsākt pārstrādi un pats rakākais - iestāstīt latvietim, kas tas ir, ka tas ir vērtīgi un kā to pareizi apēst.
Jo - jā, speltas graudi satur mazāk glutēna, bet daudz vairāk dabīgā cukura un šķiedrvielu. Tomēr kulinārijā to pielietošanai ir sava specifika.
Lūk, divas sarežģītas iekārtas, kuras gribējām savā īpašumā.
Ar kādām grūtībām saskārāties projekta rakstīšanas procesā?
Pirmkārt, jau salīdzinoši īsā termiņā saprast, ko mēs gribam. Mēs nebijām gatavojušies iepriekš, kā tas būtu jādara. Mēs izlēmām piedalīties pēc projekta izsludināšanas, un tas nozīmē mēnesi laika.
Tikai brīnumainā kārtā izdevās uzmeklēt tieši šādas dzirnavu iekārtas ražotājus Austrijā un Vācijā un arī saņemt no viņiem piedāvājumus. Latvijā neviens neko tādu nepiedāvāja.
Nākamais, tas saviļņojums - saprast, kā pasūtīt, kā atgādāt.
Un, protams, pats projekta pieteikums. Mēs noteikti zinām, kāpēc mēs to gribam, bet kā lai to izskaidro citiem. Nolikumus nācās lasīt pat 5x, jo sarežģītu vārdu te daudz - kārtas, rīcības, attiecināmās summas....
Kā jau visi, iesniedzām pirmspēdējā naktī :)
Tad sākās lielā gaidīšana. Tikmēr austriešu piegādātājs mūs trobelēja ik pa laikam, arī izmaksas sadārdzinājās.
Bet viss beidzās veiksmīgi un pēc gada mūsu papiņš jau pats varēja malt graudus savās dzirnavās un tirgū parādījās mūsu jaunais superprodukts - speltas kviešu grūbas.
Vai Jūsu bažas un aizdomas apstiprinājās attiecībā uz ES finansējuma piesaisti?
Nu, mēs noteikti zinām, ka tas nav viegli un vienkārši. Sevišķi, ja to dara pēdējā brīdī. Ja ir plāns izmantot LEADER atbalstu, tad noteikti to savu sapni vajadzētu apdomāt laikus, un laikus arī interesēties par nākamajām kārtām. Būvniecība vai specifisku iekārtu iegāde īsti nav saplānojama un realizējama mēneša laikā.
Attiecībā uz ES finansējumu parasti biedē ar milzu papīra kalniem un birokrātiju, kam būs jāiziet cauri.
Jā, dokumentu, kas jāsagatavo daudz, bet tas ir galvenokārt sākuma posmā. Tālāk, ja vien nav novirzes no sākotnēji iesniegtā plāna un solījuma (apgrozījuma pieaugums, papildu darba vietas), papīrdarbu ir mazāk.
Ja visu dari, kā esi paredzējis projekta pieteikumā, grūtību īsti nav.
Vai būtu kas tāds, ko Jūs darītu citādāk šobrīd?
Jā. Mēs vairs nebaidītos. Piemēram, mūsu gadījumā - ja reiz tā ir jauna ideja un lieta, kas top mūsu saimniecībā, tad mēs projektā ietvertu ne tikai pašu dzirnavu iekārtu, bet arī ražošanas telpas sagatavošanu un arī fasēšanas iekārtas.
Tās tik un tā mums ir vajadzīgas un tika pirktas un gatavotas līdzi.
Otra lieta - mēs noteikti ļoti apdomātu, vai pie tik maza finansējuma (mūsu gadījumā padsmit tūkstoši) mēs apņemtos gan apgrozījuma palielinājumu, gan papildu darba vietu. Jā, mēs to arī izveidojām, jo ir vajadzīgs cilvēks, kas maļ, bet nesezonā, kas ir vasara, mēs šo procesu varētu nodrošināt arī amatu apvienošanas kārtībā.
Patiesībā - es nedomāju, ka projektiem zem 50tk būtu jēdzīgi plānot papildu darba vietu. Galu galā gandrīz 20tk gadā aiziet šī darbinieka algā vien.
Daudzi to sākumā nemaz neaprēķina un neapzinās.
Kā jūs redzat Zutiņu saimniecību pēc 5 gadiem?
Mums nav ne piecgades ne desmitgades plāna. Un tas nav nedz pareizi, nedz nepareizi. Tā kā mūsu mērķis nav attīstīt milzu eksportējošu uzņēmumu šobrīd, tad varam ļauties vienkāršai, apdomīgi priecīgai dzīvei laukos. Darot to, kas patīk un tā kā patīk, bet ar apdomu un abām pēdām pie zemes. Laukos tu tik ļoti esi atkarīgs no Dieviņa un Zemesmātes laipnības, ka par taviem piecgades plāniem viņiem visticamāk nāk smiekli, bet galvenais, lai neuznāk dusmas, jo tad viena milzu krusa vai liels sals visu var aizslaucīt kā nebijušu.
Ar prātu, dievbijību, cieņu pret zemi un prieku par savu darbu viss izdosies tik un tā! Pie tā arī pieturamies mēs Zutiņos.
>>>>>|||||<<<<<
Ar Santu sarunājās: R. Beirote
Foto: Zutini.lv arhīvs
14.09.2023
Pārpublicēšana labprāt atļauta vienojoties ar biedrības LAPO vadību:
Kristīne Ragaine - Volnianko
kristine@lapo.lv
Mob.tel. 26307940