Šobrīd Zvirgzdkalnu saimniecība ir viena no lielākajām Bio tītaru audzētājām ar savu kautuvi un pārstrādes cehu. Bet kāds bija ceļš līdz tam?

Tirgus bez konkurentiem šķiet katra uzņēmēja sapnis. Bet cik patiesībā viegli ir būt pirmajam?

Vizītkarte: 

Rinalds Bukšs – mājražotājs.

BIO Tītaru fermas – Zvirgzdkalni RB īpašnieks

Facebook konts:  Facebook.com/zvirgzdkalni

Tālrunis: +371 26382850

E-pasts: rinads.bukss@inbox.lv

Adrese: Saulkrastu novads, Sējas pagasts, Zvirgzdkalni

Zvirgzdkalnu BIO tītaru produkcija iegādājama:

• Slow food Straupe tirdziņā

• Kalnciema ielas tirdziņā

• Āgenskalna tirdziņā

• Veikalos

Zvirgzdkalnu saimniecība ir viena no lielākajām Bio tītaru audzētājām ar savu kautuvi un pārstrādes cehu. Uzņēmumā tiek ražoti tītara gaļas produkti sākot ar svaigu gaļu un beidzot ar desām, pelmeņiem un konserviem.

Daļa no pārstrādes iekārtām ir iegādātas ar ES atbalstu LEADER programmas ietvaros.

Bet visi lieli un skaisti stāsti sākas ar ideju un milzu darbu. Apciemojām Rinaldu, lai uzjautātu, kā tas viss sākās un kā viņam šobrīd sokas.

Kā dzima Tava biznesa ideja? Kādā rītā pamodies ar domu – tagad audzēšu tītarus?

Nu nē, tik vienkārši tas nemaz nebija. Bija daudz interesantāk. Viss sākās ar mēsliem! Precīzāk, mēslu trūkumu. 

Mana ģimene saimnieko Sējas pagastā jau septītajā paaudzē. Kad pienāca mana kārta, sapratu, ka tas noteikti turpmāk būs bioloģiski. Ar sievu nolēmām pamēģināt bioloģiski audzēt avenes. Sastādījām aveņu lauku un tad atdūrāmies pret vienu būtisku problēmu – mēslojumu. Bez tā nekas neaug. Savukārt bioloģiskus kūtsmēslus tuvumā iegūt nebija iespējams. Bioloģisku kūtsmēslu trūkums ir ļoti akūts visur joprojām arī šobrīd. 

Tā domājām, domājām, līdz nonācām līdz idejai par putniem. Apmeklējām vairākas lauksaimniecības un pārtikas izstādes, runājāmies, pētījām un tā lēnu garu nonācām līdz pārliecībai, ka jāaudzē tītari. Bija arī kur - veco govju kūti vien vajadzēja pielāgot putnu labturēšanai. 

Visi apkārt gan tolaik teica, ka tik cimperlīgu putnu kā tītars jau nu bioloģiski izaudzēt nav iespējams, un tur noteikti nekas nesanāks! Bet mēs nolēmām tomēr riskēt un pamēģināt. 

Iegādājāmies savus pirmos 80 tītarus. Sākums bija grūts, bet  pēc kāda laika arī sāka sanākt.

Izdošanās ir balstīta pieredzē, kas rodas no daudziem mēģinājumiem un puniem pierē.

Un tālāk tikai saimniecības paplašināšana?

Nē – tālāk nākamais aplauziens. ;) Kad tītari bija pieauguši, un pienācis laiks tos likt lietā, saskāros ar nākamo problēmu – kautuvi. Latvijā nebija nevienas kautuves, kur varētu aizvest nokaut putnus.

Bet tītari tik aug. Nekas neatlika kā pieņemt lēmumu to būvēt pašiem. Finanšu līdzekļu tādam pasākumam nebija, tamdēļ mēģinājām ņemt kredītu bankā.

Apstaigājām 3 bankas un visās saņēmām atteikumu. Pamatojums bija ļoti vienkāršs – mēs nevaram aizdot naudu šādam projektam, jo nav iespējams izmērīt riskus. Latvijā tolaik nebija nevienas tītaru fermas – nav biznesa ar ko salīdzināt. Nevar saprast, vai šāda ideja būs pelnoša – vai kāds vispār pirks tītara gaļu.. Ir zināmi tikai riski: ja nu kādudien visi tītari saslimst, nebūs iespējas atdot kredītu par kautuves būvniecību.

Tītari turpina augt, kautuves nav, naudas arī nav.

Steigā aizņēmāmies līdzekļus no draugiem un ātri būvējām augšā kautuvi.

Cik dienās pabeidzāt? 

Nepabeidzām, saskārāmies ar nākamo problēmu.  Sienas ir, bet kādai tad tai kautuvei vispār jābūt? Kur kam jāatrodas? Tolaik Latvijā arī nebija nevienas vietas, kurp aizbraukt paskatīties vai kam prasīt pieredzi un padomu. 

Ja reiz tu esi pirmais – tu esi pirmais!

Un te man jāuzteic Pārtikas un veterinārā dienesta Ziemeļvidzemes nodaļa. 

Viņi tiešām man nāca palīgā. Nevis vienkārši atsūtot prasības un nolikumu, kā kam ir jābūt, lai atbilstu birokrātijai, bet konsultējot vairākkārt un pat atbraucot uz vietas uz saimniecību un izstāstot, parādot, kā viss jāorganizē, lai būtu atbilstoši. 

Un tā, strādājot dienu un arī nakti, mēs beidzot tikām arī pie gatavas kautuves un pārstrādes telpas.

Bet no pārstrādes uzsākšanas līdz apmierinātām pircēja garšas kārpiņām jau arī vēl ir ceļš ejams.

Jā, viss sākas ar mēģinājumiem daudz un dikti, līdz tu noslīpē savu recepti. Un mājražošanā svarīgi  nav tikai, lai garšo pircējam. Tikpat svarīga ir arī tehnoloģija, kas nodrošina derīguma termiņus, veids, kā konkrētais produkts tiek pagatavots, lai nezaudētu savu garšu un vērtību. Tā, piemēram, tu produktus sasaldē ledusskapī, lai varētu uzglabāt ilgāk. Bet sasaldēšanai var izmantot arī šoka saldēšanas metodi, kas nodrošina, ka gaļa atkausējot nezaudē savu garšu un struktūru. Tikai sākot ražot tu pēc laika saproti, kādas iekārtas tev patiesībā vajadzētu. Un tās bieži vien nav tās, kas jau ir iegādātas :)

Jānis Mikāns ir Krimuldas muižas vīndaris. Viņš sevi sauc par vienu no pirmajiem šī aroda sācējiem. Un Jānis ir arī kā allaž smaidošs piemērs tam, ka sirmi mati deniņos galīgi nav iemesls, lai neuzsāktu un nepilnveidotu savu uzņēmumu, piesaistot ES finansējumu.

Vizītkarte: 

Jānis Mikāns – Krimuldas muižas vīndaris.  "Cremon" vīna darītavas īpašnieks

Facebook konts:   Cremon Winery

Tālrunis: +371 28673502

E-pasts: janis.mikans@inbox.lv

Adrese: Mednieku iela 3, Sigulda, LV-2150 (Krimuldas muiža)

Kā aizsākās Tava ideja par vīna darītavu?

Runas un idejas par to, ka arī Latvijai vajag savus vīna ražotājus, virmoja gaisā jau kādu laiku pirms 2010. gada. 

Dažas burkas aveņu vīna ieliku jau tālajā 2008. gadā. Sanāca labs. Aprunājoties ar sievu, arī viņa uz to mudināja, jo šī vieta, kurā darbojamies - Krimuldas muiža, un tradīcijas tam lieliski piemērotas. Tas būtu arī veids, kā piesaistīt tūrismu. Tā, sievas mudināts, es sāku kārtot papīrus, un tapa Cremon vīna darītava. Un te nu vairs nebija kur atkāpties - tālāk jau tikai uz priekšu.

Pašā sākumā bijām kādi četri, pieci vīndari. Neviens īsti neko nezinājām - kādus traukus, kā telpas pielāgot. Braucām viens pie otra skatīties, runāties. Man bija lielāka pieredze būvniecībā, tādēļ es varēju vairāk padalīties tieši par telpu izkārtojumu.

Vai tas nozīmē, ka vīndaru starpā nebija tik latviskā konkurence?

Absolūti nemaz. Ari tagad nav. Katrs jau no mums ir citādāks un citā Latvijas vietā. Vēl jo vairāk, ja kāda iekārta iziet no ierindas vai kāda cita liga, tad viens otram allaž palīdzam. Tā kā mūsu starpā kaut kāda rīvēšanās vai cīkstēšanās nav novērojama.

Vai Jūs dalāties arī pašas pagatavošanas pieredzē?

Tas ir diezgan bezjēdzīgi, jo nav divu vienādu vīnu. Pat paņemot ogas no viena un tā paša krūma, katrā mājā būs savs ūdens, savs mikroklimats, viens vīndaris pārlies to no rīta, otrs vakarā un pat pēc vienas receptes gatavoti vīni katrā vīna darītavā garšos citādāk. Tādēļ lielos vilcienos procesi ir skaidri. Bet to savu  īpašo garšu iedos simtiem dažādu nianšu vīna gatavošanas procesā. Atliek vien gatavot un vērot. Tā var piefiksēt tos mazos knifiņus, kurus ar laiku varam saukt par slepenajām niansēm.

 `Un galvenais - OBLIGĀTI PIRAKSTĪT RECEPTI!! `

Tā jau visiem šķiet, es jau aptuveni zinu, bet tikai pierakstot var noslīpēt vīnu no laba līdz lieliskam.

Vai vīna gatavošana ir sarežģīts process?

Šobrīd vairs nē, jo ir pieejami labi vīna raugi. Agrāk bija sarežģītāk, kad vīnu raudzēja no pašās ogās iekšā esošajiem tā sauktajiem `meža raugiem`. Senāk varēja daudz biežāk nokļūdīties aiz nevaļas vai aizmāršības. Šobrī ir īpaši raugi gan baltajiem, gan tumšaiem vīniem,  arī ziedu vīniem. Ir arī katram raugam savas barības vielas. Ja esi pielicis raugu un arī barības vielas, tās palīdz raugam veidoties un darboties, līdz ar to vīns etiķī vairs īsti aiziet nevar.

Bet nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Ja gadās netīras ogas vai kāda kļūme, tad var savairoties baktērijas un vīns aiziet bojā. Tad var laist caur trubām.

Vai tā top stiprinatie dzērieni - liķieri un izvilkumi?

Noteikti nē. Arī stiprie dzērieni ir īpaši gatavoti, piemēram, mans kalvadoss tiek ražots tikai no `Antonovka` āboliem, izturēts ozola mucās. Arī stiprajiem dzērieniem ir savs īpašs process, mans rokraksts izstrādājies. Tamdēļ paņemt jebkuru destilātu vis nevar. Garšas ir vienas un tās pašas gadu no gada, paņemot citu destilātu, mainīsies garšas.

Ja reiz esi to latiņu uzcēlis, tad nedrīkst nolaist.

Šādi destilāti lieliski noderēja pandēmijas laikā roku dezinfekcijai.

Vīna darītavas attīstīšanai tu izmantoji  LEADER atbalstu? Vai tas bija tavs pirmais projekts, ko rakstīji ES atbalsta iegūšanai?

Mana sieva bija rakstījusi dažādus projektus muižas attīstības vajadzībām. Viņa mani iedrošināja palūkoties šajā virzienā arī saistībā ar vīna darītavu. Un ir jau ļoti labi, ka tāda iespēja tiek piedāvāta. Ja neesi ļoti steidzīgs savā attīstībā, esi pie labas veselības un ir nedaudz iekrāts startam, šī ir ļoti laba iespēja, kā uzsākt un attīstīties, jo šie paši 50 - 70%, ko iegūsti kā atbalstu, ir ļoti laba iespēja. Tas ļauj krietni atsperties. 

Un tas bija atspēriens arī man. Bez LEADER es to nebūtu savu vīna darīšanas lietu uzsācis tik ātri un raiti. Manā gadījumā pavasarī tapa projekts, un rudenī jau es jaunajās iekārtas varēju izmantot vīna ielikšanai.

Cik grūti vai viegli ir izdomāt, kādus kritērijus apņemsies izpildīt LEADER pieteikuma ietvaros.

Kas attiecās uz vīna iekārtām, uz šo projektu es īpaši neiespringu. Es zināju, ka vīnam noiets būs, tomēr uz muižu brauc tūristi, kam viss šis patīk, tamdēļ par šī virziena attīstību biju pārliecināts.

Bet šis nav mans vienīgais projekts, kuru rakstu. Esmu iekārtojis arī vīna dārzus un šobrīd startēju ar būvniecības projektu, kas paredz degustāciju telpu izveidi. Lūk, ar šiem, lielākajiem gan ir pārdomas. Nu jau ir jāpiedomā, pasē jāielūkojas un jāparēķina līdzi. :)

Ar iekārtu iegādi ir vienkāršāk, ir skaidrs, ka tās atvieglos dzīvi un uzreiz ļaus pelnīt. Bet ar cita veida projektiem būtu jāpadomā vairāk un jāparēķina arī, ko varēs darīt, ja kaut kas sabremzēsies. 

Un īpaši jāpiedomā, vai spēsi pilnvērtīgi radīt jaunu darba vietu. Tās ir izmaksas, un bieži šo var darīt uz pusslodzi vai sezonas darbu veidā. Vai tiešām šo darba vietu varēsi noturēt visu sezonu - gan ziemā, gan vasarā.   

Ja es rakstītu projektu vēlreiz, šo kritēriju vairs neiekļautu. 

Vai iesaki  citiem startēt LEADR?

Jā, bet noteikti piedomāt pie saistībām, kuras soli uzņemties. Jo pret šo punktu nevajag izturēties vieglprātīgi. Ja mērķus neizdodas sasniegt, projektu var arī atņemt un tādā gadījumā ir jāatmaksā iegūtā nauda.

Citi saka - projektu rakstīšana ir ļoti liela  birokrātija un papīrdarbi?

Zini, birokrātija ir tomēr liela. Nāk pārbaudes, jāraksta pa laikam atskaites. To protams gribētos, lai samazina.

Bet nu kā ir, tā ir. Jo pats projekts tomēr ir atbalsts un atspēriens.

Pa ceļam uz Saulkrastiem netālu no Pabažiem ceļa malā top skaists dārzs, kas jau pavisam drīz lepnus darīs vietējos un pulcēs arī viesus no tālām zemēm. Laura Dance šeit īsteno savu sapni - dvēseles dārzu. Un dara to no nulles. Kā tas ir iespējams?

Par to lūgsim viņai pastāstīt.

Vizītkarte: 

Laura Dance – sociālā uzņēmēja. Augustes iedvesmas dārza idejas realizētāja.

Facebook konts:  https://www.facebook.com/augustesiedvesmasdarzs

Tālrunis: +371 26401764 

E-pasts: iedvesmasdarzs@gmail.com 

Adrese: Saulkrastu novads, Sējas pagasts, Pabaži

Īss prologs: 

Uz ko tu esi gatavs sava sapņa dēļ?

Aizstaigāt līdz pasaules malai, un atpakaļ,  darīt visu, visu..... pakrist, bet tomēr rāpot mērķa virzienā...

 Ir tik daudz skaistu citātu, ko radījuši  pasaules filozofi un savās runās iepin lielākie kouči, mentori un ietekmeļi.

Bet, ja necitējam cēlas runas, bet patiesi nonākam līdz darbiem -  ko tu patiesi esi gatavs darīt, kad tiešām nonāc pie sava sapņa realizācijas? Varbūt precīzāks būtu jautājums – ko esi gatavs atdot un ziedot? Un kurš šajā ceļā nāks ar tevi?

~~~~~|||||~~~~~

Laura ir sparīga, dzirkstoša un smaidīga trīs bērnu māmiņa ar mirdzošām acīm, kura allažiņ staigā kleitās. Arī rosoties pa savu dārzu, jeb šobrīd -  vietu, kur reiz tāds būs.

Augustes iedvesmas dārzs.

 `Au guste` spāņu valodā nozīmē `Tev patīk!`      Vai nav labs vēlejums jaunam dārzam?

Stādīt dārzu nozīmē ticēt rītdienai!

Kā ļoti daudzi, arī Smiltenes meitene Laura pēc daudziem gadiem pilsētā saprata, ka vairs nedeg par savu biroja darbu un sāka meklēt atbildes uz dziļiem jautājumiem. Kas patiesi sagādātu prieku, gandarījumu? Kas būtu tas, kas ļautu dvēselei atkal dziedāt un acīm mirdzēt.

Līdz nonāca līdz atklāsmei – DĀRZS.

 Liels, plašs, skaists. Labu domu un enerģijas pilns. Kur cilvēki varēs atbraukt un rast mieru, skaistumu, dziedinājumu. Meditatīvs dārzs, kur cilvēks ir spiests samzināt savu ikdienas tempu. Dārzs, kas nomierina un iedod aicinājumu. Nē, ne tikai dvēseles aicinājumu, bet kaut vai vēlmi vienkārši sakopt savu sētu, arī pašam radīt skaistumu sev apkārt savās mājās, jo tieši tā arī mēs sakopsim mūsu Latviju kopā. Dārzs, kas ļauj iepazīt augus, redzēt to plašo daudzveidību, krāsas un formas. Redzēt to nosaukumus un arī selekcionārus, kas tos radījuši un pie kuriem tos iegādāties...

Izglītojošs, iedvesmojošs, motivējošs, spēcinošs, jēgpilns dārzs.

Saka - galvenais jau esot laba ideja. Tad pārējais pats uzrodas un paveras. Pasaule sadodas rokās.

Vai arī tavas idejas priekšā durvis pašas sāka vērties?

Sākumā šī mana dārza ideja bija par kopā radīšanu. Kopīgi izveidot skaistu dārzu, kur dvēselei rast mierinājumu. Biju pārliecināta, ka tik skaistā un cēlā darbā būtu gatavi iesaistīties daudzi –  kopīgi izveidot ko patiesi skaistu Latvijai. Tagad pēc zināma laika esmu sapratusi, ka šī ideja ir palīdzējusi augt man pašai, lai es spēju attaisīt visas tās durvis, kas man ir ciet.

Kad savu ideju par dārzu izstāstīju citiem, arī viņi visi kā viens teica – tev vajag organizēt talku. Šeit taču vajag palīgā darba rokas, un talka taču ir forši. Ģimenes ar bērniem no pilsētas varēs atbraukt, ko labu kopā izdarīt un reizē iemācīties. Man šī ideja šķita absolūti loģiska un laba.

 Šajā pavasarī tik tiešām izsludināju talku Augustes dārzā. Un ziniet - man palīgos atbrauca tikai viena sieviete, kas reiz te bija svinējusi dzimšanas dienu.

 Un tad es sapratu, ka tas mans domāšanas modelis ir pavisam citādāks, un pārējiem tas īsti nav aktuāli.

"Bet es turpināšu. Jo arī priekš manis šis viss ir kas jauns, un es saprotu, ka man ir jāparāda sabiedrībai, ka var būt arī šāds projekts, kurā iesaistās līdzcilvēki un pati sabiedrība. Ka mēs varam radīt un veidot kopā!"

Un tas ir ne tikai uz šī dārza kopšanu, tas attiecas arī uz stādu audzētavām. Man ar savu darbu ir jāparāda, ka vienā vai vairāk gados, bet mēs varam izveidot kopīgi šādu projektu.

Arī es pati sevī cīnos ar to savu sajūtu, ko varētu saukt par konkurenci. Piemēram, uzrunājot vienu akmeņu tirgotāju un dabūjot pozitīvu atbildi, man ir jāpārvar sajūta, nu kā es tagad iešu pie nākamā. Bet tad ir mierīgi jāatskārst, ka tas virsuzdevums jau ir iedot to informāciju cilvēkam, kurš to visu skatīsies, ka redz cik daudz dažādu variantu pie mums ir iespējami un kur katru no tiem tu vari dabūt. Parādīt izvēles iespējas brīvā dabā. Noslāpējot mūžīgo konkurences sajūtu lielāka mērķa vārdā. 

Pētot Latvijas stādaudzētāju ceļvedi, redzu, ka pie mums ir pieejamas 180 šķirņu graudzāles, kas ir virs 1.5m, bet nevienā stādaudzētavā uz vietas visu šo apjomu īsti nekad neieraudzīsi. Savas 10 – 20, mazos podiņos un tu jau nesaproti, vai tu gribi to savā dārzā vai ne. Un tad es saprotu, ka man gribas iestādīt visas šīs 180, lai cilvēks var atbraukt, apskatīt un izdomāt savējo. Un tā arī par visām citām iespējām.

Šo augstāko mērķu mudināta, es arī nodibināju sociālo uzņēmumu. 

Ko nozīmē nodibināt sociālo uzņēmumu?

Pirmkārt, jau izdomāt ideju, kas ir tas, ko tu vēlēsies darīt un panākt. Visvienkāršākais socialā uzņēmuma statusa iegūšanas veids ir darbs ar mērķa grupām – tātad projekti, kas saistīti ar cilvēkiem un bērniem ar īpašām vajadzībām. Bet šis īsti nav mans virziens, jo es šādam darbam esmu par vāju. Es, protams, esmu atvērta, ja rastos šāda iespēja, bet visu savu darbu mērķēt tikai šajā virzienā manī nav pietiekama emocionālā spēka. Mana ideja ir par ainavas sakopšanu un radošuma attīstīšanu. Es veiksmīgi sagatavoju dokumentus, mērķus, izturēju žūrijas komisijas jautājumus un ieguvu sociālā uzņēmuma statusu. 

Sociālajam uzņēmumam attiecīgi ir pieejams ES finansējums un ALTUM granti.

 No vienas puses lieliski, tomēr atdūros pie fakta – ka beigu beigās manas ieceres te tomēr neies cauri. Izrādās,  viss, kas ir saistīts ar dārza izveidi, tiek traktēts kā `infrastruktūras izveide` un šādi izdevumi netiek finansiāli atbalstīti. Otra problēma, ar kuru sadūros, ir: sociālā ideja ir vērtīga lieta, tomēr nav iespējas to izmērīt. Piemēram, nu kā lai pierāda, ka  pastaiga dārzā uzlabo cilvēka mentālo pašsajūtu. Ar kādu mērinstrumentu?

Tātad, tu dabūji sociālā uzņēmuma statusu, lai veiktu sociāli vērtīgus mērķus, un šis statuss ļauj izmantot arī finanšu grantus šo mērķu sasniegšanai, bet realitātē – tu neko no tā īsti nevari izmantot.

Jā, jo jebkas, ko es daru dārza izveidē, ir infrastruktūras uzlabošana. Kaut vai augu iegāde – ja tos izmanto meistarklasēs, tas derētu, ja tos stādi savā dārzā – tas neder. Siltumnīcas izveide arī neder, jo tā ir būvniecība, kas arī netiek atbalstīta.

Pat zāles pļaujamais traktorītis neiet kopā ar sociālajiem mērķiem, jo, ja ir paredzēta ainavas attīstība un radošo potenciālu attīstītība, tad zāles pļaušanai ar to nav sakara.  Nu šādi brīžam līdz absurdam smieklīgi. Ar Altum centos ilgi un uzcītīgi, diemžēl viss vienos vārtos.

Kas krenķēja bija saziņa. Patiesībā ar tevi runā tikai pēc projekta iesniegšanas.  Neviena vārda par to, ko es varētu darīt citādāk, tikai un vienīgi, ko es esmu izdarījusi nepareizi.

Kaut kur mani tas riktīgi sagrāva. Projektu rakstīšanā es biju ieguldījusi daudz spēka, ideju, resursu. Un tā vilšanās nogalina vēlmi iet un mēģināt atkal un piedalīties vēl citos.

Bet tu taču neapstājies, vai ne?

Es neapstājos, meklēju vēl. Atradu iespēju  - starpvalstu INTERREG programmā – "Dārza pērles"

Bet sapratu, ka šis laikam nebūs īsti tas, kur es vēlētos iesaistīties.

Kur tu uzzināji par LEADER?

Es biju uz tikšanos LLKIC. Izstāstīju savu ideju, un tā viņiem patika. Viņi ieteica izmēģināt LEADER. Projekta rakstīšanas laikā arī klausījos vairākas apmācības online, kā to vislabāk, pareizāk darīt. Sākumā šķita daudz sarežģītu terminu – nu kas ir `vietējā rīcības grupa`, `kārta` un `rīcība`, bet vēlāk jau vairs ne. 

Ļoti vērtīga bija saruna ar Linardu, kas man palīdzēja saprast, ka man nebūt tik daudz, cik esam sarakstījušas, nemaz nevajag. Manuprāt, viņš ir cilvēks īstajā vietā, jo ļoti māk paskaidrot ar dažādiem piemēriem, lai palīdzētu izprast, kas zem kura punkta slēpjas.

Un tā nākamais mēģinājums bija startēt LEADER. To darīju ar veseliem 2 projektiem.

LAD iesniedzu vienu projektu par sētu apkārt visai teritorijai un stikla siltumnīcu kā radošo telpu. 

Otrs projekts būtu bijusi  mazāka siltumnīca, kurā gan organizēt radošās meistarklases, gan arī izmantot kā sezonālu stādu tirdzniecības vietu.

Līdzfinansējumu  mazajai siltumnīcai mēģināju iegūt `sabiedriskā labuma` programmā, izstrādājot detalizētu plānu, kādas aktivitātes šeit tiktu veiktas bez maksas sociālo mērķu risināšanai un kādos gadījumos figurētu arī komerciālā iesaiste. Diemžēl šis Siltumnīcas projekts tika noraidīts finansējuma trūkuma dēļ konkrētajā kārtā.

Tomēr otrs projekts par nožogojumu dārzam, lai pasargātu no dabas un cilvēku vandāļiem, kā arī lielajai siltumnīcai tika apstiprināts. 

Bet tu esi savā ziņā unikāls gadījums, jo tu uzvarēji projektu konkursā, ieguvi naudu un tad labprātīgi no tās atteicies.

Jā, tā bija. Un tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, piedaloties jebkurā projektā ir nepieciešams arī paša ieguldījums – personīgais finansējums. 

Otrkārt, projekta rakstīšanu šoreiz uzticēju pakalpojuma sniedzējam. Projekts tika uzrakstīts un labs, tomēr uzreiz neapjautu, ko patiesībā nozīmē kritērijs – radīt papildu darbavietu. Tas, protams, ir mans mērķis. Bet tā vēlreiz apskatot, ko esmu apņēmusies, izvērtējot arī finanses, kuras nepieciešams ieguldīt pašai un, galvenais -  Covid laiku, kas tikko bija beidzies, es sapratu, ka šo visu pacelt īsti nespēšu, tamdēļ no LEADER konkursā iegūtā finansējuma atteicos pēc tam, kad biju to jau ieguvusi. Es vienkārši sapratu, ka gan pastāvīgi 5 gadus nodrošināt vietu darbiniekam un reizē startēt ar tik lielu līdzfinansējumu, es tieši tajā brīdī nespēšu.

Arī apgrozījuma pieaugumu es biju uzlikusi neapdomīgi lielu. Lai gan tas bija absolūti strukturizēts – ieņēmumi no fotosesijām, ieejas biļetēm, kāzām, tas bija reāls, bet ņemot vērā pagājušo sezonu, es sapratu, ka esot pašā sākumā, aina ir pavisam cita. Ja tas būtu pēc 5 gadiem, kad dārzs jau būtu ieguvis atpazīstamību, tad viss saliktos lieliski. Bet pašā sākumā, sākot no nulles un sākot vienai bez papildu kapacitātes – viena laisti, ravē un viena arī organizē meistarklases. Es apjautu, ka šādi uzlikšu  sev pārāk lielu emocionālo spiedienu, lai šo visu dārza ideju izdarītu un paceltu.

Vēl viens ļoti būtisks iemesls -  mans ieguldījums žogā ap manu dārzu, kas, protams, ir ļoti liela nepieciešamība, jo jebkurā brīdī zaķis, stirna vai vandālis var izpostīt visu manu darbu. Bet es nevaru tomēr sākt tieši tagad ar lietu, kas man nenes atpakaļ naudu. Šobrīd – pirmajos gados, manam finanšu ieguldījumam ir jābūt maksimāli pelnošam – kas atgriež naudu uzreiz.

Diemžēl es nevarēju paturēt arī tikai siltumnīcu, atsakoties no sētas, jo abi bija iekļauti vienā projektā. Neko samazināt vai mainīt vairs nav iespējams.

Kā tu raksturotu LAD – kā birokrātisku vai pretīmnākošu institūciju.

Es laikam teiktu – abejādi. Bet paskaidrošu arī, kamdēļ: Mans projekts prasa plest plašākus apvāršņus, bet pati sistēma tam nav gatava. Nav ar ko izmērīt vai tādas vienas skaidras atvilktnītes, kurā manu projektu varētu iekļaut. Nav skaidru kritēriju, kā  izvērtēt. Un šo es sajutu gan pretendējot uz ALTUM gan LAD projektiem. Vienlaikus, manuprāt, ļoti būtiski ir iet uz dialogu un neiestāties pozā kā vienam tā otram, jo strupceļā var nonākt ļoti ātri. Un nereaģēt uz sīkiem nesaprašanās gadījumiem. Tā vietā iepauzēt, lai saprastu, kā es šim konkrētam vērtētājam savu jautājumu varētu uzdot citādāk, lai viņa būtu gatava uz diskusiju.

Ar dūri galdā ejot, ceļš nevedīsies.

Ko Tu ieteiktu citiem projektu rakstītājiem?

Es ieteiktu vispirms noklausīties visas apmācības, ko rīko vietējā rīcības grupa un arī citas tīri, lai saprastu, par ko uzdot jautājumus turpmāk.

Tad ar saviem jautājumiem, kas šajā procesā jau radušies, pieteikties individuālai konsultācijai savā rīcības grupā. Es gan nezinu, vai viņiem pietiek laika izrunāties ar visiem, tomēr manuprāt, tas ir vis jēgpilnākais, jo tas, kā, piemēram, Linards man palīdzēja paraudzīties uz punktiem, kas ir katrā vietā jāraksta, neviens apraksts šo nedara tik skaidru.

Protams, cienot arī otra cilvēka laiku, reizē arī nebaidīties no saviem muļķīgajiem jautājumiem. Ar specifiskām niansēm ir vērts aiziet paprasīt padomu.

Kas ir tie punkti, pie kuriem tu ieteiktu padomāt 2x

Darbavieta. Pilnīgi noteikti, vai es spēšu nodrošināt  pilna laika darbavietu šo visu 5 gadu garumā un vēl pēc tam. Tas nebūt nav tik vienkārši un lēti kā šķiet.

Apgrozījumu katrs var skatīt individuāli.

Vai tu piedalīsies atkal LEADER projektos?

Ļoti iespējams, ka jā, bet ļoti rūpīgi pārdomājot visu šo procesu un ko rakstīt. Es tagad saprotu, ka tādā gadījumā vispirms labprāt aizbrauktu ciemos pie kāda, kas jau realizējis LEADER projektus, lai labāk saprastu, kā to vispareizāk būtu dabūt gatavu. Lai neapsolītu nepareizās lietas, kā tas bija manā gadījumā.

Varbūt nav nepieciešams savienot šos divus kardināli pretējos virzienus - atmetam sociālos mērķus un paliekam pie vēlmes pelnīt....

Es joprojām zinu, ka vēlos, lai mans dārzs būtu kas vairāk kā tikai izklaides un piknika un fotosesiju vieta. Es vēlos to redzēt jēgpilnu. Vienlaikus saprotu arī, ka visātrāk nopelnīt naudu tā izveidei es varētu tieši ar šo otro veidu.

Un tā starp citu dzirdu bieži, kad uzņēmējs vēlas īstenot kādu skaistu, lielu un cēlu ideju, bet pircējam vajag vienkārši frī kartupeļus ar kečupu.

Tādēļ arī es apzinos, ka mana vēlme par dārzu kā dvēseles dziedinātavu varētu būt tikai mana vēlme, jo tautai vajag vienkārši vietu, kur šašliku uzcept un aliņu iedzert.

Bet no otras puses, vai šo vajag tieši latvietim. Latvietim skaistums un skaista daba apkārt ir pieejama ik uz stūra. Iespējams, mana mērķauditorija varētu būt no citām valstīm, kas brauc iepazīt mūsu skaistumu un tajā rast mieru. Lūk, pārdomu daudz. Bet manu mērķi tas nemaina.

Kad tu ieradies šeit, tevi sagaidīja pusaizaudzis hortenziju lauks. Ar savu darbu tu esi iekopusi, ko spējusi, cīņa par finansējumu bija nesekmīga. Ko tālāk?

Es nevaru pateikt, ka man būtu konkrēta ideja. Šobrīd jebkura nauda, ko iegūstam, tiek uzreiz arī ieguldīta te Augustēs. Šobrīd es mēģinu tālāk virzīties caur sadarbību. Mēģinu arī citus pārliecināt noticēt manai idejai. Saprast, ka mērķis ir gana skaists un jēgpilns, lai tajā piedalītos. Reizē arī dodot iespēju abpusējam labumam gan reklāmas gan citās jomās.

Un tam ir arī pilnīgi trakas idejas. Piemēram, manam ceļa galam katru dienu garām brauc riteņbraucēji. Vienmēr nodomāju, kas tas par atspērienu būtu, ja viņi piestātu man šo to palīdzēt.

Un tā kādā dienā es iegriezos Murjāņos palūgt viņus palīgā. Un neticami, bet rezultāts bija tāds, ka Murjāņu sporta skolas audzēkņi arī atbrauca. Kopā izlīdzinājām veselu kravu šķembu.

Lūk, šis ir izaicinājums arī man pašai. Vai es tā kādreiz būtu darījusi – ietu šādi sarunāt talciniekus? Nu nekad!

Bet tajā brīdī, kad es pati noticu, ka es caur šo vietu varu iedot pievienoto vērtību cilvēkiem un sabiedrībai, tad man ir viegli, un es varu kalnus gāzt. Es varu iet un pārliecināt citus nākt sev līdzi.

Biznesā ir vairākas teorijas. Viena no tām ir "uzņēmējs – melnstrādnieks". Tāds, kas ir sava ceļa sākumā un, pat, ja ir pelnošs, bieži viņam nav laika tērēt savu sapelnīto. 

Un tad jau ir nākamais līmenis "uzņēmējs – vadītājs", kas jau spēj deleģēt uzdevumus citiem. Vai Tu redzi, ka nākotnē Tev varētu būt palīgi?

Jā, pilnīgi noteikti. Jo es apzinos, ka mans potenciāls ir daudz lielāks kā tikai rakt un stādīt. Un arī no pašas idejas viedokļa - kamēr es tikai roku un ravēju, es nevaru izdarīt daudzas lietas, ko es šīs idejas vārdā varētu paspēt, lai virzītu to uz priekšu. Darīt daudz plašāk.

Bet es arī apzinos, ka man būs jāmācās izkāpt ārā no tā "pati roku, pati, pati, pati...."

Jo - kamēr es būšu tikai racēja, es arī nenopelnīšu citam racējam. Tas ir kā apburtais loks.

Kas šobrīd ir noticējis tavai idejai?

Tie jau ir daudzi un esmu no sirds viņiem  pateicīga:

Baltezera kokaudzētava

Bulduru kokaudzētava

Vīnogu audzētava Zs Skāduļi

Zs Pīlādži

Stādu audzētava Ārija un Karolis Treijs

Vidzemes Ceriņi

Jāņa rozes

Aggregare Lojā

Dārza ABC

e-veikals Dārziņam.lv

ZieduEkspresis.lv

ZD Krava ar skaistajiem akmeņiem

Tavs sadarbības modelis ir – noticēt idejai par kopīgi veidotu dārzu un pamēģināt pielikt arī savu roku. Vai nu lielajā talkā kopīgi to kopjot vai izravējot kādu dobi, vai piedaloties ar stādiem un dārza materiāliem.

Vai Tev der jebkuri stādi?

Nē, un te ir maza nianse. Es, protams, priecājos par jebkādiem materiāliem dārzam, tomēr mērķis nav vienkārši aizpildīt tukšu dobi. Mērķis ir to iestādīt skaistu, plānotu gan augu, gan krāsu ziņā. Turklāt arī tādu, kur ir zināma auga izcelsme un šķirne.

Tādēļ kādā brīdī es noteikti veidošu arī seno augu dobi, kam nav zināmi nosaukumi, bet es to vēl nevaru izdarīt tagad – pašā sākumā. Pamats man pagaidām jāieliek cits.

Un kur nu vēl Latvijā radītās šķirnes – dienlillijas, lilijas, ceriņi, vai zināji, ka mūsu mazajā Latvijā ir selekcionēts tiiik daudz peoniju šķirņu. Jau tagad AuGustēs jau aug 50 Jāņa Dukaļska radītās. Tas taču būtu tik apbrīnojami redzēt tās visas vienuviet!

~~~~~|||||~~~~~

......................... Un tā mēs varētu runāt un runāt. Lauras acis mirdz pat tad, kad sējā iezogas pēcpusdienas nogurums. Viņa ir kā smaidoša, mežģīnēs tērpta atbilde jautājumam: Vai sievietes var kalnus gāzt?

Un patiesībā apbrīnojami vērot, kā viņa, stādot savu dārzu, auglīgā augsnē ir iestādījusi arī sevi pašu. Un aug tam līdzi.

Lai top!

.......................................

Ar Lauru sarunājās: R.Beirote

Foto: Augustes Iedvesmas dārza arhīvs

17.06.2023

Pārpublicēšana labprāt atļauta vienojoties ar biedrības LAPO vadību:

Kristīne Ragaine - Volnianko

kristine@lapo.lv

Mob.tel. 26307940

Par Zutiņiem dzirdam bieži. Te viņi dižojas ar to, ko saaudzējuši vai samaluši, te māca kā stādīt, audzēt vai gatavot. Tomēr intervijās min, ka viņiem nav "biznesa plāna". Vai tā var? 

Uz sarunu šoreiz aicinām `tumšo māsu` Santu Meļķi. Galu galā viņa ir tā, kas sevi smejoties dēvē par `Finanšu un grāmatvedības departamenta vadītāju`. Un viņa ir arī tā, kas pirms daudziem gadiem pati uzrakstīja  projektu LEADER finansējuma iegūšanai.

Vizītkarte: 

Santa Meļķe – Zemnieku saimniecības Zutiņi saimniece

Facebook konts:  Zutini.lv

WEB lapa: www.Zutini.lv

Saimniecības e-veikals: www.ZutiniVeikals.lv

Tālrunis: +371 29148046

E-pasts: info@zutini.lv

Adrese: "Lejnieki", Krimuldas pagasts, Siguldas novads, LV-2145

Kā nonācāt līdz domai par LEADER finansējuma piesaisti?

Tā kā esam lēni un stabili augoša ģimenes saimniecība, uz papildu finansējumu parasti skatījāmies aizdomīgi. Kā jau daudzi laukos. Bažu jau vienmēr ir daudz. Ja nu vēl kāda krīze. Ja neraža?  Visi, kas pārdzīvojuši lielo divtūkstošo gadu sākuma kredītu bumu, dzirdot vārdus - kredīts bankā, saķer galvu un saka - "nē, man to nevajag". Un arī padomju pieredze dara savu.

Bet no otras puses - jāsaprot arī, ka bez papildu atbalsta kādā ļoti nozīmīgā brīdī saimniecība tā arī var palikt "lēni augoša" vai pat stagnējoša. 

Tur, kur runa gāja par papildu zemes vai tehnikas iegādi, mēs ES atbalstu neizmantojām. Iztikām.

Bet, graudu cenām kļūstot zemākām, mēs uzsākām savu pārstrādi. Gatavojām miežu putraimus, malām rupjos miltus. Tam visam izmantojām pakalpojumu sniedzējus - tuvākas un tālākas dzirnavas. Lai samaltu kviešu bīdeļmiltus, savus graudus no Siguldas novada vedām pat uz Aizputi. Un šāda ārpakalpojuma izmantošana nozīmē arī izmaksas, gaidīšanu rindās, ne vienmēr labu kvalitāti. Tas bija apgrūtinoši.

Tādēļ brīdī, kad atvērās LEADER kārta mazās ražošanas atbalstam, bijām jau morāli nobrieduši, atlika vien sadūšoties. Uzmeklēt Austrijā dzirnavu iekārtu, kas atbilstu mūsu vēlmēm -  malt graudus uz akmeņiem,izmantojot koka apdari. Ir vairākas malšanas tehnikas - graudu sasist ar metāla āmuriņiem vai saberzt pret akmeņiem. Tieši šī otra, lai gan lēnāka, bet saglabā visas vērtīgās vielas un arī grauda dvēselīti. Tā darīja mūsu senči un tā gribējām darīt arī mēs.

Otra iekārta, kuru bijām uzdomājuši, bija speltas graudu lobītājs. Spelta jeb plēkšņu kvieši ir unikāls seno, pirmatnējo kviešu veids. Tā graudi atrodas iekš cieša apvalka. Tas pasargā graudu un nelaiž cauri pat gaisa piesārņojumu. Bet to nevar tik viegli dabūt nost. Lai speltu nolobītu, ir nepieciešama speciāla, tieši speltai paredzēta iekārta - speltas graudu lobitājs. Latvijā tolaik speltu praktiski neaudzēja, jo nebija šādu iekārtu un spelta kā kultūra ir arī salīdzinoši mazražīga.

Te mūsu uzdevums bija vēl lielāks: dabūt speltas sēklu, iegādāties iekārtu, uzsākt pārstrādi un pats rakākais - iestāstīt latvietim, kas tas ir, ka tas ir vērtīgi un kā to pareizi apēst.

Jo - jā, speltas graudi satur mazāk glutēna, bet daudz vairāk dabīgā cukura un šķiedrvielu. Tomēr kulinārijā to pielietošanai ir sava specifika.

Lūk, divas sarežģītas iekārtas, kuras gribējām savā īpašumā.

Ar kādām grūtībām saskārāties projekta rakstīšanas procesā?

Pirmkārt, jau salīdzinoši īsā termiņā saprast, ko mēs gribam. Mēs nebijām gatavojušies iepriekš, kā tas būtu jādara. Mēs izlēmām piedalīties pēc projekta izsludināšanas, un tas nozīmē mēnesi laika.

Tikai brīnumainā kārtā izdevās uzmeklēt tieši šādas dzirnavu iekārtas ražotājus Austrijā un Vācijā un arī saņemt no viņiem piedāvājumus. Latvijā neviens neko tādu nepiedāvāja. 

Nākamais, tas saviļņojums - saprast, kā pasūtīt, kā atgādāt.

Un, protams, pats projekta pieteikums. Mēs noteikti zinām, kāpēc mēs to gribam, bet kā lai to izskaidro citiem. Nolikumus nācās lasīt pat 5x, jo sarežģītu vārdu te daudz - kārtas, rīcības, attiecināmās summas....

Kā jau visi, iesniedzām pirmspēdējā naktī :)

Tad sākās lielā gaidīšana. Tikmēr austriešu piegādātājs mūs trobelēja ik pa laikam, arī izmaksas sadārdzinājās.

Bet viss beidzās veiksmīgi un pēc gada mūsu papiņš jau pats varēja malt graudus savās dzirnavās un tirgū parādījās mūsu jaunais superprodukts - speltas kviešu grūbas.