Zvirgzdkalnu saimniecība ir viena no lielākajām Bio tītaru audzētājām ar savu kautuvi un pārstrādes cehu. Uzņēmumā tiek ražoti tītara gaļas produkti sākot ar svaigu gaļu un beidzot ar desām, pelmeņiem un konserviem.

Daļa no pārstrādes iekārtām ir iegādātas ar ES atbalstu LEADER programmas ietvaros.

Bet visi lieli un skaisti stāsti sākas ar ideju un milzu darbu. Apciemojām Rinaldu, lai uzjautātu, kā tas viss sākās un kā viņam šobrīd sokas.

Kā dzima Tava biznesa ideja? Kādā rītā pamodies ar domu – tagad audzēšu tītarus?

Nu nē, tik vienkārši tas nemaz nebija. Bija daudz interesantāk. Viss sākās ar mēsliem! Precīzāk, mēslu trūkumu. 

Mana ģimene saimnieko Sējas pagastā jau septītajā paaudzē. Kad pienāca mana kārta, sapratu, ka tas noteikti turpmāk būs bioloģiski. Ar sievu nolēmām pamēģināt bioloģiski audzēt avenes. Sastādījām aveņu lauku un tad atdūrāmies pret vienu būtisku problēmu – mēslojumu. Bez tā nekas neaug. Savukārt bioloģiskus kūtsmēslus tuvumā iegūt nebija iespējams. Bioloģisku kūtsmēslu trūkums ir ļoti akūts visur joprojām arī šobrīd. 

Tā domājām, domājām, līdz nonācām līdz idejai par putniem. Apmeklējām vairākas lauksaimniecības un pārtikas izstādes, runājāmies, pētījām un tā lēnu garu nonācām līdz pārliecībai, ka jāaudzē tītari. Bija arī kur - veco govju kūti vien vajadzēja pielāgot putnu labturēšanai. 

Visi apkārt gan tolaik teica, ka tik cimperlīgu putnu kā tītars jau nu bioloģiski izaudzēt nav iespējams, un tur noteikti nekas nesanāks! Bet mēs nolēmām tomēr riskēt un pamēģināt. 

Iegādājāmies savus pirmos 80 tītarus. Sākums bija grūts, bet  pēc kāda laika arī sāka sanākt.

Izdošanās ir balstīta pieredzē, kas rodas no daudziem mēģinājumiem un puniem pierē.

Un tālāk tikai saimniecības paplašināšana?

Nē – tālāk nākamais aplauziens. ;) Kad tītari bija pieauguši, un pienācis laiks tos likt lietā, saskāros ar nākamo problēmu – kautuvi. Latvijā nebija nevienas kautuves, kur varētu aizvest nokaut putnus.

Bet tītari tik aug. Nekas neatlika kā pieņemt lēmumu to būvēt pašiem. Finanšu līdzekļu tādam pasākumam nebija, tamdēļ mēģinājām ņemt kredītu bankā.

Apstaigājām 3 bankas un visās saņēmām atteikumu. Pamatojums bija ļoti vienkāršs – mēs nevaram aizdot naudu šādam projektam, jo nav iespējams izmērīt riskus. Latvijā tolaik nebija nevienas tītaru fermas – nav biznesa ar ko salīdzināt. Nevar saprast, vai šāda ideja būs pelnoša – vai kāds vispār pirks tītara gaļu.. Ir zināmi tikai riski: ja nu kādudien visi tītari saslimst, nebūs iespējas atdot kredītu par kautuves būvniecību.

Tītari turpina augt, kautuves nav, naudas arī nav.

Steigā aizņēmāmies līdzekļus no draugiem un ātri būvējām augšā kautuvi.

Cik dienās pabeidzāt? 

Nepabeidzām, saskārāmies ar nākamo problēmu.  Sienas ir, bet kādai tad tai kautuvei vispār jābūt? Kur kam jāatrodas? Tolaik Latvijā arī nebija nevienas vietas, kurp aizbraukt paskatīties vai kam prasīt pieredzi un padomu. 

Ja reiz tu esi pirmais – tu esi pirmais!

Un te man jāuzteic Pārtikas un veterinārā dienesta Ziemeļvidzemes nodaļa. 

Viņi tiešām man nāca palīgā. Nevis vienkārši atsūtot prasības un nolikumu, kā kam ir jābūt, lai atbilstu birokrātijai, bet konsultējot vairākkārt un pat atbraucot uz vietas uz saimniecību un izstāstot, parādot, kā viss jāorganizē, lai būtu atbilstoši. 

Un tā, strādājot dienu un arī nakti, mēs beidzot tikām arī pie gatavas kautuves un pārstrādes telpas.

Bet no pārstrādes uzsākšanas līdz apmierinātām pircēja garšas kārpiņām jau arī vēl ir ceļš ejams.

Jā, viss sākas ar mēģinājumiem daudz un dikti, līdz tu noslīpē savu recepti. Un mājražošanā svarīgi  nav tikai, lai garšo pircējam. Tikpat svarīga ir arī tehnoloģija, kas nodrošina derīguma termiņus, veids, kā konkrētais produkts tiek pagatavots, lai nezaudētu savu garšu un vērtību. Tā, piemēram, tu produktus sasaldē ledusskapī, lai varētu uzglabāt ilgāk. Bet sasaldēšanai var izmantot arī šoka saldēšanas metodi, kas nodrošina, ka gaļa atkausējot nezaudē savu garšu un struktūru. Tikai sākot ražot tu pēc laika saproti, kādas iekārtas tev patiesībā vajadzētu. Un tās bieži vien nav tās, kas jau ir iegādātas :)

Iekārtu iegādei Tu izmantoji ES finansējumu no LEADER programmas.

Jā, kā jau jebkura jauna biznesa sākumā – naudas nav. Un kā jau es biju noskaidrojis iepriekš – bankā arī to priekš `tītaru lietas` nedabūt.

Mums, protams, bija iegādāti darba galdi un pamata aprīkojums, bet, kad tirdzniecība sāka uzņemt apgriezienus, ar to visu izrādījās par maz.

Lauku atbalsta dienestā man ieteica izvērtēt LEADER. Izpētījām un sapratām, ka tas būtu labs variants, lai paplašinātu tobrīd tik svarīgo mājražošanu.

Uzrakstījām projektu, dabūjām apstiprinājumu un varējām iegādāties jaunus, lielākus darba galdus, pārstrādes iekārtas, plītis.

Ir pagājuši gandrīz 5 gadi. Vai ir radušies kādi secinājumi. Kādi būtu tavi ieteikumi tiem, kas vēl  plāno rakstīt projektu un startēt LEADER atbalstam?

Protams, pa šo laiku ir radušies vairāki secinājumi. Sevišķi šobrīd, kad ir bijusi pandēmija, kas ietekmēja visu, piemēram, pus gadu neļaujot tirgoties tirdziņos, kas mums bija vienīgais realizācijas veids, un beidzot ar karu Ukrainā, kas ietekmē cilvēku pirktspēju.  Viss šis ir būtiski ietekmējis spēju izpildīt izvirzītos mērķus.

"Bet ir 3 lietas, ko es noteikti ieteiktu apsvērt citiem atbalsta pretendentiem, balstoties uz manu pieredzi."

Pirmā lieta, ko es noteikti apsvērtu, ir – vai tiešām norādīt, ka finansējuma saņemšana radīs arī papildu darba vietu. Neliela biznesa gadījumā, kāds ir arī mans, papildu darbinieks tiešām prasās, bet sākumā, piemēram, uz pusslodzi. Bet te jāatceras, ka der tikai pilna slodze. Darbinieks uz pusslodzi nozīmē, ka mērķis nav izpildīts. Otrs svarīgs aspekts – šobrīd es varētu nodrošināt darbavietu uz pilnu slodzi. Bet šajā pusē nav iespējas atrast atbilstošas kvalifikācijas darbinieku. Vienkārši nav cilvēku. Un no pilsētas šurp uz laukiem neviens nebrauks pelmeņus lipināt.

Otra lieta, ko es ieteiktu, ir - izvēlēties kvalitatīvas iekārtas.

Tā kā projekts jāfinansē par saviem līdzekļiem, mēs sākumā vērtējām izmaksas, izvēlējāmies lētākas iekārtas un aprīkojumu. Tagad to nožēloju. Viss, protams, strādā, bet diemžēl arī plīst. Krāsns strādā, funkciju pilda, bet varētu arī daudz labāk. Šobrīd, iegādājoties iekārtas, es noteikti izvēlētos dārgākas, bet tomēr profesionālākas.

Trešā lieta – divreiz apdomāt savu noieta tirgu.

Manā gadījumā produkcija tiek realizēta tirdziņos uzreiz gala pircējam. Šeit viss kārtībā, mani arī ļoti priecē tendence, ka cilvēki aizvien biežāk izvēlas iepirkties tirgū. Bet, savā biznesa plānā es, protams, esmu iekļāvis arī veikalus. Un šeit saskaros ar sekojošu tendenci. Bio putnu gaļa pati par sevi nav lēta. Bet, tirgojot to veikalos, tiek uzlikts 50 – 80% uzcenojums. Rezultātā produkts veikalā nonāk, bet cena jau ir tāda, kas vairumam pircēju tomēr ir pārāk sāpīga.

Audzējot un ražojot bioloģiski, nav iespējas to darīt ne  lēti, ne masveidā.

Tātad, ražojot dārgāku produkciju, ir jāpārdomā, vai vietējie veikali tiešām spēs būt par rezultatīvu pārdošanas vietu.

Kā tev sokas šobrīd? Vai ekonomiskie un politiskie apstākļi ietekmē tītaru audzēšanu?

Pilnīgi noteikti. Pirms pandēmijas un krīzes piedzīvojām stabilu kāpumu. Tagad apstākļi liek palikt uzmanīgam. Cenas kāpj. Dārgāka paliek gan bioloģiskā tītaru barība, gan citi materiāli. Savukārt mana produkcija jau tagad nav lētākā tirgū, tādēļ tai celt cenu vairs nevaru, jo tā zaudēšu daļu pircēju.

Kas interesantākais – veikali gan ir pacēluši cenas manai produkcijai, neskatoties uz to, ka manis piedāvātā ir palikusi nemainīga. Tas viss liek raudzīties uz nākotni uzmanīgi.

Vai tas nozīmē, ka Latvijas tirgus Tev ir kļuvis par šauru?

Viennozīmīgi. Es šobrīd neredzu lielas tālākas iespējas, tamdēļ kā nākamos savas produkcijas noieta tirgus izvērtēju Igauniju un ziemeļvalstis. Tas ir ļoti interesants tirgus, ņemot vērā, ka tur gan augstu novērtē bioloģiski audzētus produktus, gan arī, protams, ir pilnīgi cita pirktspēja. Atliek vien strādāt pie jaunām receptūrām un iegādāt jaunas iekārtas.

Vai Tu plāno piedalīties arī nākamajās ES finansējuma kārtās?

Labprāt. Man šobrīd ļoti būtu nepieciešama pelmeņu gatavošanas iekārta. Mēs 6 mēnešus izstrādājām  recepti pelmeņiem no pilngraudu miltiem. Lai mīkla sanāk gana plāna, proporcija: 30% mīklas un 70% gaļas. Iegādājāmies arī šoka saldēšanas iekārtu. Viss ir gatavs konceptuāli, bet, lai nodrošinātu arī jaudu, nepieciešama lielāka ražošanas iekārta. Tie būtu vismaz 20 000 EUR, un šādu finanšu man šobrīd nav.

Un diemžēl arī nebūs piesaistot Es finanses caur LEADER, jo Saulkrastu novads mums ir vienkārši liedzis šādu iespēju.

 (Neskatoties uz to, ka Sējas pagasta  iedzīvotāji pat savāca parakstus, lai lūgtu Saulkrastu novadu atstāt Sējas pagastu biedrības "Lauku attīstības partnerība" uzraudzībā, kur uzņēmējiem būtu iespēja pretendēt uz LEADER atbalsta projektiem,  jaunā novada vadība izvēlējās birokrātiju un savus principus stādīt augstāk par novada iedzīvotāju labklājību. Tā kā Saulkrastu novadā no ES puses tiek atbalstīta tikai piejūras zvejsaimniecība, visi citi projekti nemaz nevar piedalīties.)

Šķiet, Saulkrastu novada vadība nav īsti sapratusi, ka jūra līdz Sējai nesniedzas. 

Ko tas nozīmē jums kā Sējas pagasta uzņēmējiem?

To, ka attīstības vairs nebūs, un daudzas labas idejas tiks izmestas miskastē. Mums Sējas pagastā ir lieliska vide tieši BIO lauksaimniecības attīstībai. Man tepat kaimiņos jauni cilvēki lēnām uzsāk Bio liellopu audzēšanu, otrs kaimiņš apsver bioloģisko dārzeņu audzēšanu. No vienas puses feini – veidojas teju savs Bio kvartāls. Bet tam visam būs nepieciešama arī pārstrāde. Zinot, ka no bankām atbalstu nevaram saņemt, LEADER būtu labs palīgs biznesa uzsākšanai un attīstībai. Bet tagad mums tas viss ir atņemts. Domāju daudzas labas idejas tā arī paliks nerealizētas. 

Pieņemu, daudzi iedzīvotāji un uzņēmēji nemaz šo nav apjautuši, citādi protesti būtu daudz lielāki. 

***

Lai nu kā, vēlēsim Rinaldam veiksmi arī turpmāk. Lai viņam jau pavisam drīz ir steidzami jāmeklē skandināvu valodas tulks, kas palīdzētu iztulkot produktu etiķetes zviedru un dāņu valodās, jo Rinalds būs noslēdzis līgumu ar lielākajiem šo valstu veikalu tīkliem.

Lai top!

.........................................................................

Ar Rinaldu sarunājās: R.Beirote

Foto: Zvirgzdkalnu arhīvs

23.03.2023

Pārpublicēšana atļauta vienojoties ar biedrības LAPO vadību:

Kristīne Ragaine - Volnianko

kristine@lapo.lv

Mob.tel. 26307940